Mēneša vidū notikusī pirmizrāde Latvijā pulcēja daudzus pazīstamus kaimiņvalsts cilvēkus. Piedāvājam ielūkoties dažās atsauksmēs par iestudējumu, kas publicētas Krievijas medijos. Izrāde Brodskis/Barišņikovs Rīgā būs skatāma līdz 7. novembrim. Visas biļetes pārdotas. Pēc tam tā ceļos pa pasauli.
"Monoizrāde Barišņikovs pēc Brodska jau no paša sākuma bija iecerēta kā leģenda. Tajā ir ietverts tik daudz, ka jūs esat iespaidu pilns jau ilgu laiku pirms ieiešanas teātrī," interneta vietnē Meduza raksta Dina Godere. Mihails Barišņikovs uz dramatiskā teātra skatuves kāpj ne pirmo reizi, taču šis ir pavisam cits stāsts - no sevis un kaut kādā ziņā par sevi. Viņa uzskata, ka Alvis Hermanis šo izrādi ir veidojis kā atgriešanos pie sirdij dārgām drupām, kur nekas nav palicis pāri, tikai atmiņas, un novecošanas un nāves tēma ir tieši režisora izvēle, jo pats Mihails Barišņikovs ir "pārāk dzīvs tam".
"Galvenais kritērijs - vienkāršība un skaidrība, lai skatītājs zālē varētu saprast, par ko ir runa, nelauzot galvu par simboliem un neskatoties enciklopēdijā," par Alvja Hermaņa dzejoļu izvēli pusotras stundas garajai monoizrādei Brodskis/Barišņikovs interneta vietnē GQ raksta Oksana Smirnova un akcentē, ka Josifa Brodska sarakstītās vārsmas viņa drauga Mihaila Barišņikova izpildījumā krievu valodā skan "sirsnīgi, bez samākslota manierīguma". Teksta autore vērš uzmanību uz to, ka šajā darbā viņu neredzēt dejojam ierastajā izpratnē, taču jebkura kustība uz skatuves - tā jau ir deja, horeogrāfija.
"Tas ir spiritisks seanss, kura laikā draugs, bezgalīgi skumstošs pēc drauga, meklē viņu pēc taustes, ar dzejoļiem, skanošiem kā lūgšanām," raksta Katerina Gordejeva interneta vietnē Novaja gazeta. Mihaila Barišņikova saruna ar Josifu Brodski ir bez patosa, vulgaritātes, kliegšanas un ļodzīšanās uz pirkstgaliem, jo viņi jau tā ir līdzinieki. Noslēgumā viņa akcentē, ka šo izrādi par izcilo dzejnieku izcilā dejotāja izpildījumā Krievijā neviens un nekad neredzēs. No Rīgas tā dosies uz ASV, Izraēlu, Itāliju... pa visu pasauli: "Un tas būs īsts krievu kultūras triumfs. Tās, kura ir pa īstam brīva. Un diža."
Nikolajs Uskovs interneta vietnē Snob raksta, ka Mihails Barišņikovs lasa drauga vārsmas, it kā turpinot 1974. gadā iesākto un gandrīz nepārtraukto dialogu līdz pat dzejnieka nāvei. Josifs Brodskis nemīlēja teātri, taču Alvja Hermaņa izrādē viņam tomēr "nākas spēlēt" vienu no galvenajām lomām. Tumsā un klusumā viņi sarunājas par vecumu, bailēm no nāves, vīstošo ķermeni un šķiršanos. "Bija skumji, un trūka elpas," atceras autors un piebilst, ka, izrāvušies brīvībā, krievi tā arī atguva savu dzimteni - sakaru uzturēšanā, draudzībā, lasīšanā vai teātrī. "Citu izvēli liktenis viņiem neatstāja. Un šķiet, ka neatstāj."