Cik daudz pasaulē ir cilvēku, kuri nav neviena kunga kalpi? – jautā aktieris Mārtiņš Egliens, kurš atveido galveno lomu režisora Valtera Sīļa iestudētajā Ričarda Bīna komēdijā Divu kungu kalps. Anno 1963. "Ļoti maz, jo katrs kungs, kuram mēs kalpojam gan darbā, gan attiecībās, bieži vien arī kalpo – tas ir gandrīz bezgalīgs process," viņš teic un piebilst, ka būt divu kungu kalpam vēl esot ļoti optimistisks dzīves scenārijs. "Galvenais ir neķert kreņķi par to, ka tu kalpo, jo tas ir kaut kas labs un cēls."
Trakais skrējiens
Lugai, kuras oriģinālais nosaukums ir One Man, Two Guvnors, pēdējos gados Anglijā esot bijuši lieli panākumi, viens no iemesliem – sabiedrībā valdošā nostalģija pēc 60. gadu puķu bērnu brīvības. Aktieris uzskata, ka Latvijā esot līdzīgi, jo šeit daudz cilvēku ilgojoties pēc ulmaņlaikiem. "Savukārt, kad parunā ar tiem, kuri tajos laikos ir dzīvojuši, izrādās, ka nemaz tik rožaini tie neesot bijuši, taču tas nekādi nemazina nostalģiju," stāsta aktieris. Angļu ilgas viņš skaidro ar sajūtu, ka 60. gados cilvēki vairāk uzmanības pievērsuši būtiskajam, bet tagad ierauti milzīgā ritenī. "Nemitīgā skriešana dzen mūs stūrī," uzskata Mārtiņš Egliens.
Aktieris domā, ka tas esot vispārējs laika zīmogs šeit, – viņš uzsver pēdējo vārdu, jo dienvidos aina esot citāda. "Mēs nesen bijām Maljorkā, tur visi dzīvi tver mierīgāk." Arī jaunajā izrādē, kurā – kā jau komēdijā – ķibele ķibeles galā, tomēr pamatskaņa ir aizdomāšanās par dzīves jēgu. "Galu galā viņi visi cīnās par mīlestību," atklāj Mārtiņš Egliens. Jauniestudējumā ir apskatītas nopietnas, taču visiem ļoti labi saprotamas lietas. "Tur jau ir tā vērtība, jo ļoti bieži mēs savā dzīvē par tām aizmirstam." Vai tas ir licis uz mirkli apstāties? "Es tagad skrienu trakāk, nekā esmu skrējis līdz šim!" aktieris atzīstas.
Humors un bītli
"Viens no iemesliem, kāpēc es izvēlējos šo lugu, ir tas, ka, jau pirmo reizi to lasot, es patiešām smējos," saka Valters Sīlis, kurš uzskata, ka humoram ir jābūt asprātīgam, taču nav jābūt pieklājīgam – tādam, ka nevar droši zināt, kā cilvēki to uztvers. "Šausmās lēks no beņķa vai smiesies," savus variantus piedāvā Mārtiņš Egliens, kuram būšot interesanti ieraudzīt skatītāju reakciju, no kuras viņam neesot bail ne kripatiņas. "Turklāt no savas puses mēs neesam neko pielikuši klāt," argumentē aktieris, kurš humoru augstu vērtē ne tikai dramaturģijā, bet arī dzīvē, jo pasaulē esot ļoti daudz lietu, ko nevar mainīt, bet uz tām varot paskatīties citādi. "Humors ir viena no vienkāršākajām lietām, kā efektīvi to izdarīt," viņš piebilst.
Ričarda Bīna darbs nav ticis lokalizēts, un izrādes darbība risinās 1963. gadā Anglijā – tas ir laiks, kad The Beatles izdeva savu pirmo albumu Please Please Me. Pirmā satikšanās ar Liverpūles četrinieku aktierim, kurš savu muzikālo karjeru sācis grupā Dzeguzīte un iestudējumā atveido mūziķi Frensisu, esot notikusi skolas gados: viņš esot iemācījies uz klavierēm nospēlēt Yesterday, ko pēc tam izpildījis daudzos klases burziņos. "Tā man bija ļoti mīļa dziesma," atceras Mārtiņš Egliens, kurš gan sevi pie īstiem bītlu faniem nekad nav pieskaitījis. Tas bija laiks, kad otrpus okeānam aktiera vārdabrālis Mārtins Luters Kings teica savu izcilo runu Man ir sapnis, kas atbalsojās visā pasaulē.
Neaizmirst sapņot
Aktieris norāda, ka jaunais darbs viņam ir licis ne tikai aizdomāties par kalpošanas tēmu, bet arī par to, kā dēļ ir vērts dzīvot, strādāt, sevi tērēt. "Es strādāju, lai nopelnītu naudu, bet kam es to pelnu? Paēst, samaksāt par dzīvokli – tas viss, protams, ir jādara un ir svarīgi, bet, ja man pajautātu, kam vēl, tad es tālāk par sadzīviskām, piezemētām lietām nemaz netiktu, jo man par to nav bijis laika padomāt. Tas ir slikti, jo dzīves jēga ir sapņošanā un nerealizējamu lietu vizualizēšanā, kas beigās var arī piepildīties," teic Mārtiņš Egliens. Lai arī materiālā puse ļoti bieži nobaidot, esot jāmēģina sev "iestāstīt un noticēt, ka sapņot ir vērts vienmēr".
Taču arī pēc vairāku nedēļu izrādes Divu kungu kalps. Anno 1963 mēģinājumu procesa aktieris vēl aizvien nav atradis atbildi uz jautājumu, uz ko tiekties. "Es nevaru uz to atbildēt," atklāj aktieris. "Es esmu par to kaut kad domājis, pēc tam dzīves skrējienā par to aizmirsis un tagad priecīgs, ka vēlreiz esmu pie tā atgriezies. Es ceru, ka Dievs dos un man būs 80 gadu, un es varēšu pateikt, ka esmu kolosāli nodzīvojis savu dzīvi. Tas man šķiet ļoti būtiski, bet, lai 80 gados tā varētu pateikt, 36 gados tev kaut kas ir jāsāk darīt," Mārtiņš Egliens ir apņēmības pilns.
Pretējās ierakumu pusēs
Iepriekš ar Valteru Sīli aktieris ir sadarbojies politiskā kabarē 100 grami žurkas 2012 veidošanā, taču tā esot bijusi pavisam cita veida pieredze. "Toreiz es biju vairāk viņa ierakumu pusē," paskaidro Mārtiņš Egliens, kurš režisoru apbrīnojot par viņa absolūti nesatricināmo mieru, ar kādu viņš strādājot un kas pielīpot arī pārējiem, lai arī nevarot pateikt, vai tas ir tikai ārējs vai arī iekšējs miers. "Man jau pašam ar savējo pietiek!" par stresu saka aktieris un norāda – jo lielāks miers, jo skaidrāka galva. Tieši tas viņa gadījumā esot svētīgāk, lai sasniegtu rezultātu. Uz jautājumu, vai aktieris negribētu nokļūt ierakumu otrajā pusē uz pilnu klapi, viņš atbild noraidoši.
"Esmu par to domājis un sev formulējis, ka būtu stipri viduvējs režisors un ka nav vajadzības piesārņot latviešu teātri," atklāj Mārtiņš Egliens, kurš neredz nepieciešamību "šeit iedēstīt vēl kādu viduvējību", taču pieļauj iespēju kādreiz savas domas mainīt. Viņam patīkot tādi režisori, kuri ir desmit reižu gudrāki par aktieri, – tādi, kuri ļauj ieraudzīt, kādus dziļumus sevī slēpj ģeniāls materiāls, nevis tādi, kuri māk "kaut ko saštukot, safīčot un uztaisīt izrādi kā pašportretu", uz ko varot paskatīties vienu reizi, bet pēc otrās reizes šī sevis tiražēšana kļūstot paredzama un garlaicīga.
Kulšanās plikam pa nātrēm
Valters Sīlis atklāj, ka Divu kungu kalps. Anno 1963 esot stāsts par cilvēku, kuram ir jāsitas kā plikam pa nātrēm, meklējot visdažādākos variantus nopelnīt tik daudz, lai izdzīvotu. "Es varu būt patei cīgs Dievam, ka man nekad nav bijis jādomā, ko es rīt ēdīšu vai vilkšu bērnam mugurā," savu dzīvi ar viņa spēlētā varoņa Frensisa dzīvi salīdzina Mārtiņš Egliens. Savukārt nefinansiālajā ziņā gandrīz katra diena teātrī esot kā kulšanās plikam pa nātrēm. "Tu visu laiku lec it kā bezdibenī un nezini, kas tevi sagaida: sanāks vai nesanāks, tas kādu interesēs vai neinteresēs, vai tu vispār uz kaut ko tādu esi spējīgs, līdz tam brīdim, kad atnāk skatītāji un novērtē," stāsta Mārtiņš Egliens.
"Tu vienīgi vari darīt savu darbu tik labi, cik tu vari, un cerēt, ka kāds tur, augšā, ir paņēmis tevi pie rokas un ved pareizā virzienā," piebilst aktieris. Teātra cilvēku sacītajā kādreiz visai bieži izskanēja vārdi par kalpošanu mākslai. Vai tas aizvien ir aktuāli? "Jā, jo pretējā gadījumā te nevarētu ilgi izturēt," norāda Mārtiņš Egliens. "Es nedomāju, ka mēs šeit esam tāpēc, ka nevarētu dzīvē darīt kaut ko citu. Es domāju, ka mēs bez tā nevaram un ir pietiekami daudz skatītāju, kuri bez tā nevar. Tā ir savstarpēja kalpošana."
Divu kungu kalps
Nacionālajā teātrī 1.XII plkst. 12 un 18, 9., 10.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 1,05–15,47