Neimeiera saruna ar Neimeieru

Maskavieši ir lepni par to, ka horeogrāfs pats viņiem adaptējis savu Hamburgas operas baletam radīto baletu. Viesizrādē maskavieši uzstāsies kopā ar mūsu Operas simfonisko orķestri, tāpēc F.Korobovs te ieradās jau laikus, sagatavot muzikālo sniegumu. Viņš izbrīvēja arī pusstundu intervijai.   **Man laimējās redzēt šo baletu jūsu teātrī Maskavā. Gudrs, saturā daudzslāņains un ļoti skaists iestudējums. Stāsts par vecās un jaunās pasaules, domāšanas, mākslas cīņu. Horeogrāfiskajā valodā pārsteidza klasikas parodēšanu, bet - ar cieņu.**Un ar to, ka tā arī nerodas skaidrība, kas galu galā ir labāks? Jaunais vai vecais? Atbilde paliek atklāta. Šī cīņa ir mūžīga, un tā ir gan traģiska, gan komiska. _Kaija _priekš manis ir ļoti dārga izrāde. Pirmkārt, tāpēc, ka Neimeiers fantastiski - ļoti smalki un ļoti spēcīgi izjūt mūziku! To saviem baletiem viņš izvēlas pats. Esmu redzējis daudzas viņa izrādes dažādos teātros, un vienmēr mūzika tajās ir izmantota ģeniāli. Vēl vairāk: viss ir tā savīts kopā, ka izrādē viens bez otra nevar iztikt. Viņš pats savā dzīvē ir izgājis cauri visiem tiem meklējumiem, par kuriem vēstīts baletā _Kaija_. Viņš arī pats savā mākslā vienmēr ir bijis revolucionārs. Taču šodien viņa dejas valoda, stils, savā ziņā kļūst jau par pagātnes mākslu - mūsdienu klasiku. Man šķiet, ka viņš ir iestudējis izrādi pats par sevi dažādos laikos. Tā ir Neimeiera saruna ar Neimeieru! Un viņš pierāda, ka ne vienmēr pagātne, aizejošais, vecais ir slikti. Bet viņš pat izvairās atbildēt, vaicāts par šīm analoģijām. Tomēr vienā intervijā viņš gandrīz atzinās… Šī izrāde ir tik dārga gan man, gan teātrim, jo tas ir ļoti izsmalcinātu, dvēselisks darbs. **Un kāda bija pati saskarsme ar Neimeieru laikā, kad tapa viņa Hamburgas _Kaijas _adaptācija jūsu teātrī Maskavā?**Ziniet, ļoti mierīgi un patīkami. Sākumā strādāja asistenti, bet pēc tam arī viņš pats pie mums Maskavā sabija diezgan ilgi.**Tik mierīgi tāpēc, ka radošās mokas bija garām - tapa taču jau gatava darba pārcēlums?**Es viņam jautāju, ko darīt, jo mums ir citas izpildījuma tradīcijas, temperaments. Orķestris un es pats esmu citāds diriģents, nekā Hamburgā un nekad mūžā nespēšu mūzikā visu atkārtot tā, kā skan Hamburgā. Viņš atbildēja: labi, es saprot manu jautājumu. Kad Neimeiers atbrauca un paklausījās mēģinājumu, viņš teica: man patīk, lai paliek tā, kā spēlējat! Rezultātā mums iznāca sava _Kaija_, nevis formāls pārcēlums. Jauns iestudējums jauniem izpildītājiem.**Kāpēc izlēmāt, ka viesizrādē spēlēs Latvijas Nacionālās operas orķestris?**Pirmkārt, tāpēc, ka bija daudz problēmu, vistiešākajā saistībā ar finansu krīzi gan jūsu, gan mūsu zemē. Atvest viesizrādēs _Kaij_ ir ļoti dārgs pasākums. Arī tāpēc, ka tajā spēlē liels orķestra sastāvs - ap simts cilvēku. Otrkārt,  mums jau ir bijusi sadarbības pieredze, piesaistot viesizrādē citu orķestri: šādi esam _Kaiju _jau parādījuši Sanktpēterburgā Mihailova teātrī ar šī teātra orķestri. Treškārt, ir ļoti interesanti sadarboties ar dažādiem kolektīviem, palūkot kāds jums ir orķestris? Kāds ir tā raksturs? Kādi ir mūziķi, kuri tajā spēlē? Kāds noskaņojums valda kolektīvā?**Un kāds jūsu vērtējumā ir Latvijas Nacionālās operas orķestris? Es nejautāju, lai jūs glaimotu.**Jums ir lieliski mūziķi. Viņi ir ļoti ieinteresēti orķestra darbā. Tā ir ļoti laba īpašība. Tas nav tāds orķestris, kura mūziķi sēž atzvēlušies krēslā un skatās: nu, ko maestro mums tagad parādīs? Nu tad varbūt kaut ko arī nospēlēsim. Viņi ir ieinteresēti procesā, viņiem mirdz acis. Viņi vēlas muzicēt.**Vai tad tā nav normāla parādība ikvienā orķestrī?**Ne katrs teātra orķestris varētu atļauties un spētu nospēlēt Šostakoviča 15.simfoniju! Šis skaņdarbs ir kā lakmusa papīrītis, pārbaudījums ikvienam orķestrim -- viena no vissarežģītākajām simfoniskajām partitūrām. Ja pie tās ķeras operas orķestris, tas ir ļoti nopietns solis un ļoti daudz nozīmē  orķestra pašapziņai. Baleta pirmajā cēlienā skan šī simfonija pilnā apjomā.Strādāt ar orķestri mēģinājumos Rīgā bija ļoti patīkami. Orķestrī ir lieliski solisti, un tas ir ļoti svarīgi, jo Šostakoviča 15.simfonija saucas - solistu simfonija! Tajā ir ārkārtīgi svarīga ne tikai pirmā vijole, bet arī pirmais čells, pirmā trompete, mežrags, trombons un citi vadošie mūziķi. Parasti baletu drukātajās programmiņās ierakstām pāris solistus: piemēram, Pētera Čaikovska _Gulbju ezerā_ ir divi nozīmīgi solisti, _Riekstkodī _- viens. Bet baletā Kaija ir 15 solisti! Orķestris ir patiešām labā līmenī. Ļoti iepriecina tas, ka man te nenācās tikai vienkārši norādīt: skaļāk, klusāk, ātrāk, lēnāk! Man daudz svarīgāk, ka viņi saprot, ko spēlē. Saprot dziļāko jēgu. Tāpēc man dažreiz ir vieglāk izstāstīt kaut ko par dvēseles stāvokli, kuram tajā brīdī jābūt mūzikā, nekā norādīt, ar kādu žestu, skārumu, lociņa stāvokli, spēles paņēmienu to panākt. Kad izstāstīju man ļoti dārgas, cilvēciskas, traģiskas lietas par Šostakoviča dzīvi vai dzīvi mūsu zemē, jūsu orķestris uzreiz saprata, par ko stāsts. Viņi izprata un izjuta to ar sirdi, un atsaucās ar skaņu, kuru gaidu. Rietumos tā nav. Tur mūziķi grib, lai maestro vienkārši pasaka: te skaļāk, bet te klusāk.**Kuri orķestri jums ir tuvāki?**Ļoti īpaši, atšķirīgi, un es pat teiktu - bandītiski ir orķestri Itālijā.**Ko ar to domājat? Labu vai sliktu?**Viņi ir fenomenāli. Karstasinīgi. Bet ar kādu prieku un patiesu baudu viņi spēlē! Viņiem pats galvenais ir izrāde. Lai cik viņi streikotu un nodarbotos ar arodbiedrību lietām, viņi nekad neatcels, neboikotēs izrādi! Tāpēc, ka izrāde viņiem nozīmē laimi. Bet aizbrauciet uz Vāciju! Tur mūziķi vienā mierā pateiks: mēs šodien izrādē nespēlēsim, jo mēs tagad streikojam. Tas, kā jutīsies pieviltā publika, viņus neinteresē. Tas ir pavisam cits attiecību stils. Rīgā es sajutu vēl to pašu sirsnīgo, aizrautīgo attieksmi, kāda bija mūziķiem orķestros PSRS teritorijā. Šajā ziņā tas vēl ir padomju stils šā vārda vislabākajā nozīmē. Bet vislabākie orķestri šobrīd, manuprāt, ir Skandināvijā: Zviedrijā, Somijā. Laikam jau tieši kopainas dažādībā meklējams skaistums. Parīzes operas vai Londonas _Koventgardena _orķestri taču ir absolūti atšķirīgi.**Mūziķa karjeru sākāt kā čellists, muzicējāt orķestrī un baroka mūzikas kameransamblī. Prioritātes ir mainījušās?**Es joprojām turpinu vingrināties un uzturēt formu, taču koncertos diemžēl spēlēju daudz retāk. Tam tagad, strādājot teātrī, vairs neatliek laika. Bet tas nenozīmē, ka esmu izlēmis, kas man tuvāks. Man liekas, ka tas viss esmu es: diriģēšana, čells. Droši vien esmu laimīgs cilvēks, jo nekad neesmu nodarbojies ar ko tādu, ko pats negribētu, kas man nepatiktu. Man dzīvē ir paveicies, jo esmu spēlējis ievērojamos orķestros ar satriecoši izciliem diriģentiem. Biju čellu grupas koncertmeistars Krievijas Valsts kapelā ar Poļanski un Roždestvenski un diriģēšanas lielmeistara Jevgeņija Svetlanova vadītajā Krievijas Valsts simfoniskajā orķestrī, un manā priekšā stāvēja visi lielie diriģenti - šīs profesijas simboli. Man bija tas gods spēlēt, kad diriģēja Genādijs Roždestvenskis, Džansugs Kahidze, Dmitrijs Kitajenko, Kurts Mazūrs. Tā ir laime, jo viņi ir lieli meistari un man bija izdevība viņus vērot radošā darbā!**Mēdzat senu lietu veikalos meklēt vēsturisko izrāžu kostīmu skices, skatuves rekvizītus. Vai ko atradāt arī antikvariātos Rīgā?**Dažas ļoti interesantas kostīmu skices. Man ir neliela kolekcija, tajā ir dažas interesantas lietas. Man vienmēr patīk pastaigāt pa antikvariātiem, jo mans tēvs ir teātra režisors un es lieliski zinu, ka daudzi talantīgi, izcili mākslinieki bieži vien strādāja maizes darbu teātros. Padomju laikos tas bija ļoti izplatīti, jo mākslinieki nevarēja gleznot, ko gribēja, taču nopelnīt iztiku taču vajadzēja. Strādādami teātros, viņi radīja ģeniālus mākslas darbus. Aizbraucot uz kādu citu zemi, eju uz antikvariātiem, lai šo zemi un tautu iepazītu tuvāk un saprastu.**Ko jūs tur atklājat?**Senu lietu veikali pasaulē ir dažādi. Pēc senajām lietām vari ieraudzīt un saprast, kā cilvēki ir dzīvojuši, par ko interesējušies, ko valkājuši, kādas bija lelles un sadzīves priekšmeti? Tā ir sava veida kultūras arheoloģija. Teātra kostīmi vēsta, kāds stils valdīja teātros attiecīgajā laikā? Kā spēlēja izrādes? Mani tas ļoti interesē un viss ko mēs redzam un jūtam, krājas mūsu «krājkasītē», no kuras pēcāk pasmeļamies savām izrādēm. Ļoti mīlu arī literatūru un glezniecību, nelaižu garām nevienu izdevību apskatīt muzejus, izstādes. Jau pošoties šurp, zināju ka noteikti aiziešu uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Pēdējo reizi es tur biju pirms trīsdesmit gadiem. Es toreiz biju tikai septiņus gadus vecs.**Un joprojām atceraties to gājienu uz muzeju?!**Biju Rīgā kopā ar vecākiem. Toreiz mūsu ģimene vēl dzīvoja Sverdlovskā un mēs atbraucām kopā ar Sverdlovskas dramatisko teātri, kurš Rīgā sniedza viesizrādes. Vēl tagad glabāju siltas atmiņas par šajā bērnības ceļojumā gūtajiem iespaidiem, sajūtām. Toreiz Rīgu ieraudzīju ļoti krāsainu un siltu, un tagad man atkal šeit ir ļoti līdzīgas sajūtas. Toties dzīvas šausmas pārņēma, kad, ieejot jūsu Operā, vispirms izdzirdēju, ka tur skan tieši tas pats, ko tikko esmu dzirdējis mūsu teātrī Maskavā: mēs sezonu sākām ar Žila Masnē _Verteru_, ko patlaban iestudē Latvijas Nacionālajā operā.**Ir dažas krietni populārākas operas, kuras ir visu teātru repertuārā. Laiks pierast?**Dažreiz jau kļūst neinteresanti. Sevišķi, ja vēl dzied vieni un tie paši solisti. Tā tagad ir ASV. Tu aizbrauc uz teātri vienā pilsētā - tur rāda_ Figaro kāzas_, otrā, trešā - tas pats, un visur arī dziedātāji vieni un tie paši.**Režijas koncepcija taču atšķiras?**Režisori pat cenšas radīt iestudējumus tā lai mizanscēnu atšķirības netraucētu: lai tikai atbrauc un nodzied… Tas ir tik garlaicīgi! Pilnīga katastrofa… Operas _makdonalds_.  **Esat pēc aicinājuma operteātra mūziķis?**Nē, simfoniskais diriģents! Man vistuvākā ir simfoniskā mūzika. Arī es esmu nonācis teātrī likteņa vadīts. Operas un baleta žanrs izvirza diriģentam ļoti konkrētas prasības. Piemēram, orķestris nedrīkst skanēt skaļāk par solistu, aizēnot dziedājumu, baletā jāspēlē tā, lai dejotājam ērti. Bet šīs nepieciešamības robežās es daru to, ko vēlos - veidoju simfonisko attīstību. Operā un baletā tās netrūkst, jo neviens taču nav izdomājis neko jaunu: gandrīz visas operas ir uzbūvētas pēc simfoniskās mūzikas principiem. Tikai pievienojot cilvēku balsis un izvirzot uzmanības centrā.**Jūs nekaitina šobrīd, vizuālo mediju uzvaras laikmetā, pasaulē vadošā tendence, ka operā noteikumus diktē režisors?**Manuprāt, brīdī, kad tiek noskaidrots, kurš te ir galvenais - diriģents vai režisors -,  mēs aizmirstam pašu galveno, kādēļ vispār esam atnākuši strādāt teātrī? Operas un baleta izrāde ir brīnums, kuru visi rada kopā. Mūsu uzdevums ir nevis bīdīt savas personiskās ambīcijas, bet gan iepriecināt un saviļņot skatītājus.