"Viss sākās ar to, ka sāku savā ikdienā pamanīt bailes. Gan maziņas, gan arī lielas," stāsta Jana Jacuka. Viņa min piemērus: liekas, ka durvis atstātas vaļā, palicis ieslēgts gludeklis, katliņš aizmirsies uz gāzes plīts… Tas viss ir nieks, kad uznāk eksistenciālās bailes par nākotni, par sevi un drošību, par sievietes esību šajā trauksmainajā laikā. Jana sākusi pierakstīt visu, no kā viņai ir bail, un tā izveidojies itin prāvs baiļu saraksts. Pēcāk, saliekot tās hronoloģiskā secībā, sanāca Baiļu rutīna.
"Vēlējos ar šo dvēseles stāvokli dalīties. Esmu pati gan tekstu autore, gan horeogrāfe un izpildītāja. Tas ir mans personīgais stāsts," par tapušo izrādi, kas ceļu pie skatītājiem sāk 16. un 17. jūnijā Ģertrūdes ielas teātrī, saka Jana Jacuka. Taču viņa apzinās, ka šī nav metode, lai tiktu vaļā no bailēm. "Tad var palīdzēt terapija. Izrāde nav recepte, kā pārvarēt bailes. Es dalos savās pārdomās par to, kā jūtas jauna sieviete šajā pasaulē, vai jūtos pasargāta un droša mājās, uz ielas. Varbūt tas ir aktuāli arī citām sievietēm?"
Jana Jacuka ir laikmetīgās dejas dejotāja, horeogrāfe, tāpēc izrādē izmanto kustību valodu. Bet šoreiz ir arī teksts, jo Jana runā par konkrētām lietām. "Izvēlējos tādu izrādes formu. Skaidri pasaku būtību, bet ar kustību valodu vedu skatītāju jau tālāk," stāsta Jana. "Vārds un deja viens otru papildina, un nevar pateikt, kas ir svarīgāk – verbālais teksts vai ķermeņa valoda, kas parāda emocijas."
Pandēmijas laika ierobežojumi noteikti atstājuši iespaidu arī uz izrādi. Pirmizrāde sākotnēji bija paredzēta krietni agrāk, bet Covid-19 krīzes iespaidā tā tika vairākas reizes pārcelta. "Tā kā man bija vairāk laika strādāt pie izrādes, daudz dziļāk "iegāju" savās bailēs. Arī pandēmijas bailes izrādījās vēl viens līmenis, par ko sākumā nemaz nezināju. Vai varēju pirms pusgada iedomāties, ka man būs bail aiziet uz veikalu, ka man būs bail nenomazgāt rokas? Jebkura jauna situācija rosina domāt par bailēm. Un daudziem šobrīd bija tāds baiļu periods," komentē Jana Jacuka. Viņa uzskata, ka par bailēm ir jārunā, lai gan katram ir citādas attiecības ar tām. "Izrāde nav par bailēm, bet par situācijām, kurās nonāk jauna sieviete," viņa uzsver. Baiļu amplitūda ir plaša – gan fiziskās, gan emocionālās.
Tātad izrādes auditorija ir sievietes, kas baidās? "Baiļu rutīna vairāk rezonēs ar sievietēm, bet ceru, ka arī vīriešiem būs, par ko padomāt. Tā nav taisnība, ka puikas nebaidās. Visiem ir ļauts baidīties! Tas būtu kolosāli, ja vīrieši, skatoties izrādi, atpazīs situāciju. Bailes nav vājuma pazīme, bet izdzīvošanas metode ikdienā, attiecībās, mājās, darbā, uz ielas."