Perforācija asociējas ar caurumu veidošanu, tāpēc pirmajā mirklī šķiet, ka šis vārds nav atbilstīgs teātra apvienības nosaukumam. Taču divas jaunas teātra mākslinieces izveidojušas savu teātra apvienību PERFOrācija, lai ne tikai caurumotu, bet arī lai ietu dziļumā.
Jaunās apvienības kodols ir "bez piecām minūtēm" režisores – Pamela Butāne, kura veido maģistrantūras diplomdarbu, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra režijas programmu, un tās otrā kursa studente Beatrise Zaķe. "Viss sākās Valmieras teātra festivālā. Satikāmies, sapratāmies, atradām daudz kopīga," stāsta Pamela Butāne. "Mēs līdzīgi domājam un gribam teātra vidē kaut ko kopīgi veidot. Es meklēju metodes, kā strādāt kopdarbā un izveidot izrādi, kur visi ir līdzautori." Apvienība ir kā platforma, jo topošajos projektos tiks pieaicināts daudz dažādu mākslinieku. Šobrīd gan PERFOrācija nav piesaistīta konkrētai telpai un vietai, bet varbūt tieši tāpēc tiek domāts par vērienīgiem projektiem vasarā. Viens no tiem – 26. jūlijā Āraišu ezerpils teritorijā būs skatāma poētiski vizuāla izrāde par cilvēka iekšējo brīvību vai nebrīvi. Tajā piedalīsies vairāk nekā 100 cilvēku – arī vietējie iedzīvotāji.
Bet līdz tam 11., 12., 14. un 16. martā plkst. 19.00 LKA Nacionālās kino skolas telpās (Elijas ielā 17, Rīgā) tiks rādīta izrāde Natum ante mortem – Pamelas Butānes diplomdarbs. Tās tapšanā līdz ar Beatrisi Zaķi piedalās arī citi domubiedri: režisore un aktrise Inga Tropa, dramaturģe Ance Muižniece, aktieri Kaspars Dumburs, Oskars Vīksne un Anastasija Rekuta-Džordževiča. Izrādes veidotāji sola, ka tā būs "fiktīvi dokumentāls, zinātniski sajūtisks, bioloģiski nemateriāls, ezoteriski kvantisks, reāli iluzors samistrojums ap nāvi". Beatrise Zaķe skaidro, ka šāds formulējums radies pēc daudzu mēnešu cītīga darba, vācot materiālus un domājot par vārdu "nāve". Katra no izrādes etīdēm stāsta par kādu no nāves aspektiem. "To ir ļoti daudz. Tas nav tikai stāsts par to, kas bioloģiski notiek ar ķermeni pēc nāves. Tur ir arī ezoterika, kur pēc nāves paliek dvēsele. Būtisks ir jautājums arī par to, kā māksla attēlo nāvi, kā dažādas kultūras skatās uz nāvi," teic Beatrise Zaķe.
Bet ar nāvi saistās skumjas, bēdas. Uz tādas nots ir arī izrāde? «"Mēs gribam lauzt sabiedrības priekšstatus. Mācoties nāvi, iemācāmies pilnvērtīgāk dzīvot, ķert dzīvesprieku. Izzinot tēmu dziļāk, uztveram dzīvi savādāk. Es citēšu atziņu no grāmatas Nemirstības vēsture: "Visi vēlas būt nemirstīgi, bet nezina, ko iesākt lietainā svētdienas pēcpusdienā." Vai tiešām vajag kļūt nemirstīgiem, vai tas būtu tik labi, kā iedomājamies? Daudz kas parādās ironiskā gaismā," skaidro Pamela Butāne.