Par savām attiecībām ar kubisma pamatlicēju režisore atklāj: tās ir tādas pašas kā lielākajai daļai cilvēku - visi par viņu kaut ko zina. "Pablo Pikaso vārds ir sasniedzis pat visnedzirdīgākās ausis - pat tos cilvēkus, kuriem nav nekāda sakara ar mākslu," Laura Groza-Ķibere norāda uz viņa ikonas statusu.
Pagājušajā nedēļā Ņujorkā par 31,5 miljoniem ASV dolāru tika pārdota 1932. gadā radītā Pablo Pikaso eļļas glezna Le Sauvetage, kas attēlo mākslinieka mīļākās Marijas Teresas "dramatisko glābšanu", informēja izsoļu nams Sotheby's. Šis fakts vēlreiz atgādināja, ka iedvesmu saviem darbiem viņš smēlies savā dzīvē un attiecības ar dažādām sievietēm ir atstājušas nospiedumus viņa mākslā.
Lauras Grozas-Ķiberes atmiņā spilgti palikusi Džeimsa Aivorija filma Pārciešot Pikaso (1996) ar Entoniju Hopkinsu galvenajā lomā. "Neskaitāmas sievietes - viņu bija nevis daudz, bet ļoti, ļoti daudz -, līdzās mākslinieka radošajam darbam viņa vētrainā dzīve ar negausīgo seksuālo apetīti ir otrs spēcīgākais iespaids par Pablo Pikaso," saka režisore.
Savam jaunākajam iestudējumam Laura Groza-Ķibere izvēlējusies ziemeļīru dramaturga Braiena Makaveras darbu Pikaso sievietes. Viņa norāda, ka šo tēmu ir ļoti viegli skatīt kategorijā "visi vīrieši ir nelieši", bet autoram ir izdevies izvairīties no šīs absolutizēšanas. "Man patīk, ka viņš šīs sievietes ir apveltījis ar pašironiju - tā, manuprāt, ir vienīgā iespēja, kā stāstīt šo stāstu," savu izvēli pamato Laura Groza-Ķibere. Režisore vērš uzmanību uz to, ka uz šī iestudējuma centrālajām figūrām - sievieti un vīrieti - viņa mēģina paskatīties atsvešinātāk, nenostājoties neviena pozīcijā.
Braiena Makaveras sarakstītais darbs ietver astoņus monologus, kuri "pieder" Pablo Pikaso dzīves būtiskākajām sievietēm. "Es izvēlējos četras, kas man šķita visinteresantākās teātrim, - ar vissulīgākajiem raksturiem," atklāj Laura Groza-Ķibere. Izrādē darbosies Olga (Lilita Ozoliņa), Dora (Akvelīna Līvmane), Fransuāza (Ieva Segliņa) un Žaklīna (Sarmīte Rubule). Režisores interpretācijā šīs sievietes tiek ieliktas vienā telpā un konfrontētas viena ar otru - veidojas ansamblis, kurā katrai ir tiesības uz solo. "Caur šīm četrām sarunām uzbūvējas vīrietis, kas šajā gadījumā paliek aiz zāles durvīm," stāsta režisore.
Laura Groza-Ķibere arī iepriekš ir veidojusi izrādes par reālām personībām - sievietēm: Es - Frīda Kalo (2011) Dailes teātrī, Piafa (2013) Liepājas teātrī. "Vispār tas ir jābeidz," smejoties saka režisore, taču šis žanrs sevī ietver drāmu, traģēdiju, komēdiju plus vēl vēstures stundu, kurā skatītāji var iepazīt reālu personību. "Nekas nevar būt skurbinošāk par uzrakstu, kas parādās pirms filmām: "balstīts patiesos notikumos", - stāstam tas uzreiz piedod citu vērtību," piebilst Laura Groza-Ķibere.