Strādājot pie Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveides, kas notiek sadarbībā starp ABLV Charitable Foundation, Borisa un Ināras Teterevu fondu un Latvijas Kultūras ministriju, ir vērts atkal un atkal atgriezties pie laikmetīgās mākslas robežu pārlūkošanas. Baltijas reģionā vērojamas atšķirīgas pieejas: igauņi savu laikmetīgo mākslu definē hronoloģiski kā mākslu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, lietuvieši nevairās tajā iekļaut arī senāku ekspresionistiskās glezniecības tradīciju, savukārt Latvijā līdz šim valdījis vairāk intuitīvs nekā teorētiski pamatots pieņēmums, ka laikmetīguma sākumu var datēt ar jaunas mākslas formas – instalācijas – parādīšanos pagājušā gadsimta 80. gadu pirmajā pusē. Šādā kontekstā topošais muzejs, šķiet, izvēlējies radikālu atkāpi no līdzšinējā diskursa robežām, jo kuratora un mākslas teorētiķa Kaspara Vanaga izstrādātā muzeja radošā stratēģija paredz strādāt ar "mākslu paplašinātā laukā", darbības fokusā iekļaujot vizuālo kultūru kopumā.
Šāda pieeja attaisnojas, ja kā lakmusa papīru stratēģijas testēšanā izmantojam mūsu reģionam leģendāro kinētiskās mākslas kustību, kas uzplaukumu piedzīvoja 70. gadu beigās un ideoloģisku apsvērumu dēļ savu brīvdomību tolaik slēpa aiz dekoratīvā dizaina birkas. Lai arī pašreizējā mākslas historiogrāfijā drīzāk dēvēta par protolaikmetīgu, tā piedzīvo jūtamu kuratoru, pētnieku un publikas uzmanības renesansi un pat ir kļuvusi par eksportam derīgu piedāvājumu; to pierāda izstāde Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam, kuru Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un kuratore Ieva Astahovska pērn izvēlējās valsts reprezentācijai Briselē mākslas centrā Bozar.
Jauns un pārsteidzošs pienesums kinētiķu kustības aktualizācijā ir tās vecmeistara Artura Riņķa un fotogrāfes Ivetas Vaivodes kopīgais projekts Ceļojums uz Nekurieni, kas pašlaik skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un ir tapis ar ABLV Charitable Foundation laikmetīgās mākslas izstāžu granta atbalstu. Šis kopdarbs stiprina argumentu, ka konkrēta darba vai virziena piederība laikmetīgajai mākslai nosakāma ne tik daudz ar periodizācijas vai formas analīzes instrumentiem kā ar spēju uztaustīt tajos potenciālu radīt jaunas, mūsdienu laikmetam relevantas interpretācijas. Tas savukārt ir būtiski, lai laikmetīgās mākslas diskursa robežas saglabātu elastību un caurlaidību.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Pirms pāris nedēļām Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) tika atklāta divu autoru kopizstāde Ceļojums uz Nekurieni, kurā mākslinieks Arturs Riņķis (1942) un fotogrāfe Iveta Vaivode (1979) uz muzeja izstāžu zāli centušies pārnest Riņķa gadu desmitiem lolotā projekta – mākslas dārza Nekurienes vidū – sajūtu un izstāstīt stāstu par šo neparasto vietu. Ņemot vērā, ka katrs autors pārstāv ne tikai atšķirīgu pieeju mākslas valodai, bet arī dažādas paaudzes, jādomā, ka lielu daļu izstādes apmeklētāju varētu nodarbināt jautājums, kādu apstākļu ietekmē izveidojusies šī savienība. Tāpēc tapis šis mēģinājums izprast divu mākslinieku kā patstāvīgu mākslas pasaules vienību spēju sadarboties un iedarboties uz pārējiem tās elementiem. Sarunāties pāri laikam un telpai.
Aicinājums uz sarunu
Iveta Vaivode absolvējusi Bornmutas Mākslas institūtu Anglijā, pašlaik studē fotogrāfiju Ālto Universitātē Helsinkos un raksta maģistra darbu. Viņa ir viena no ISSP (International Summer School of Photography) dibinātājām un pasniedzējām. Fotogrāfe saņēmusi žurnāla Burn Magazine Emerging Photographers grantu, bijusi konkursu Photolucida Critical Mass, Leica Oskar Barnack, Sony World Photography Awards fināliste un Centre for Documentary Studies Documentary Essay Prize laureāte. Kopš 2010. gada Iveta sarīkojusi vairākas personālizstādes gan Latvijā, gan, piemēram, galerijā C/O Berlin un Gētes institūtā Mehiko.
Mākslas dārzā Nekurienes vidū, kas atrodas netālu no Sabiles, Iveta nonāca aptuveni pirms trim gadiem nejaušības pēc – kā viena no draugu organizētās ekskursijas dalībniecēm. Vēlme dalīties gūtajos iespaidos mudināja uzrunāt dārza autoru. Viņa stāsta: "Iecere bija veidot tīri dokumentālu stāstu par Arturu, iemūžināt viņa personību. Mani apbūra Artura izlolotā fantāziju pasaule, ar kuru iepazīstoties tuvāk mana sākotnējā vīzija pieiet tam vienkārši kā fotogrāfei novērotājai pilnībā transformējās, un es kļuvu par aktīvu sarunu biedri, izaicinātāju, apbrīnotāju un kritizētāju."
Ar Artura Riņķa vārdu saistāma XX gadsimta 60. un 70. gadu avangardiskās, precīzāk – kinētiskās, mākslas aizsākumi Latvijā. Tolaik vides objekti un kinētiskās gleznas veikli tika pieskaitītas dizaina lauciņam, ļaujot Arturam Riņķim un citiem māksliniekiem (Valdis Celms, Jānis Krievs un Andulis Krūmiņš) realizēt nonkonformistiskas mākslinieciskās ieceres pastāvošā režīma ietvaros. Arturs Riņķis bija viens no pirmās kinētiskajai mākslai veltītās izstādes Forma. Krāsa. Dinamika autoriem. Izstāde notika 1978. gadā Pēterbaznīcā.
1996. gadā Arturs Riņķis sāka iekopt Mākslas dārzu savā lauku īpašumā kā pastāvīgu mājvietu paša radītajiem darbiem. Divdesmit gados, pēc autora stāstītā, to apmeklējuši vairāki tūkstoši cilvēku no dažādām pasaules malām. Tomēr plašākam sabiedrības lokam, un jo īpaši jaunākajai paaudzei, viņa daiļrade atklājās, apmeklējot Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotās izstādes Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960– 1984 (Rīgas mākslas telpa, 2010–2011) un Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam (Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2014; mākslas centrs Bozar Briselē, 2015), kā arī pateicoties tam, ka mākslinieks bija Purvīša balvas 2015 finālistu skaitā ar darbu Pulsārs Q 19 no izstādes Saules sistēmas perspektīva (LNMM izstāžu zāle Arsenāls, 2014).
Izteiktā new age un steampunk stilistika, kas parādās Artura Riņķa darbos, man kā jaunākās paaudzes pārstāvei liek viņa darbus uzlūkot kā kaut ko līdzīgu aizgājušā laika relikvārijam. Iveta Vaivode, raksturojot savu attieksmi, stāsta: "Artura jaunības laiks saistāms ar pagājušā gadsimta otro pusi, ko raksturo ticība progresam, tehnikas attīstībai un to spējai cilvēku pietuvināt garīgu dimensiju sasniegšanai. Man, postmodernisma laikmetā augušam cilvēkam, tas šķiet savā ziņā ezoterisks skatpunkts. Es esmu ārkārtīgi racionāla, turpretim Arturs ir īsts romantiķis. Domāju, ka to lielā mērā ietekmējusi tieši atšķirīgā vide un laiks, kurā esam auguši. Es, šķiet, vairs neticu ar tehnoloģiju progresu saistītām idejām, tomēr tas, kā tām pieiet Arturs, veidojot savus objektus, manī raisa apbrīnu."
Iveta Vaivode uzsver, ka sadarbībā galvenā loma bijusi tieši komunikācijai, spēlēm ar reakcijām, kopīgai laika pavadīšanai un izaicinājumiem, kurus abi autori pametuši viens otram. Ivetu nodarbinājuši izteiksmes veida jeb valodas meklējumi, savukārt Arturs turpinājis darbu pie diviem jauniem objektiem viņam raksturīgajā estētikā, vienlaikus cenšoties respektēt savas partneres skatpunktu un ļauties viņas provokācijām: "Es visu mūžu esmu strādājis viens, darbojies pats savā nodabā, tāpēc Ivetas parādīšanās un prasība pēc aktīvas reakcijas bija liels pārsteigums. Vienpatim ir viegli palikt egoistiskam, pieņemt savu taisnību kā vienīgo vērā ņemamo un pierast pie absolūtas brīvības. Ar laiku iekšējais protests pārauga uzticībā balstītā draudzībā."
Kurš klausās?
Divu mākslinieku sadarbība, ja tā nav balstīta kopīgā attiecību vēsturē, Latvijas izstāžu telpā nav ierasta lieta. Šajā gadījumā skaidri nolasāmas atšķirības, salīdzinot, piemēram, ar Reiņa un Kristas Dzudzilo vai Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna kopīgi radītajiem darbiem. Artura Riņķa un Ivetas Vaivodes mērķis nav bijis vienots ceļš abiem piederoša kodola, vienas patiesības meklējumos. Varētu teikt, ka šī bijusi divu pretstatu – pasīvā un aktīvā – sastapšanās. Vērienīgas performances – kinētiskās glezniecības un objektu ieskautas naksnīgas dejas un dziedāšanas – rezultāts, materializēts muzeja telpās. "Iveta ieņēma manas pasaules izzinātājas lomu, uzdeva man jautājumus, lika skicēt un konstruēt," radošo procesu raksturo Arturs Riņķis. "Tā arī gluži dabiski dzima ideja par literāru, zinātniskajā fantastikā balstītu stāstu, kuru mēs abi apdzīvojam." Šādā veidā Iveta kļuva ne vien par tēlu izdomātajā pasaulē, bet arīdzan mediju, kas ļauj mums iepazīt mākslinieku un neparastu personību. Ne velti šis mākslas notikums tiek pieteikts kā izstāde – izrāde.
"Pēc pirmajām bildēšanām es sapratu, ka Arturs un viņa vide fotogrāfijās izskatās sirreāla un pilnībā inscenēta. Es nonācu pie atziņas, ka, lai no teātra izlobītu ko patiesu, ir jāspēlē pretī. Es jutos kā režisors, kas strādā ar dzīvu materiālu," stāsta Iveta. Runājot par izstādes autorību, viņa norāda, ka Artura Riņķa darbiem līdzautore nav nepieciešama, tie eksistē bez viņas, bet fotogrāfijas bez Artura Riņķa – nekādi. "Varbūt tas ir saistīts ar mūsu atšķirīgo ego, varbūt ar to, ka esmu sieviete. Es vienkārši vēlējos dalīties tajā, kas mani ir aizkustinājis un šķiet interesants."
Ivetas Vaivodes teiktais mudina pieminēt izstāžu sērijas Džemma 90 piemēru. Arī tās pamatā bija ideja aicināt septiņus jaunās un vidējās paaudzes māksliniekus reflektēt un veidot personīgu dialogu ar gleznotāju Džemmu Skulmi viņas jubilejas gadā. Arī viņa savulaik – līdzīgi kā vēlāk kinētiskās mākslas pārstāvji – spējusi iekļauties oficiāli pieņemtajā mākslas doktrīnā, vienlaikus sekojot līdzi aktuālajiem strāvojumiem aiz dzelzs priekškara. Tomēr jāsaka – mūsdienu māksliniekos spēja caur sevi izlaist vēl arvien strādājoša vecākās paaudzes mākslinieka daiļradi nav visai izteikta un biežāk aprobežojas ar pašrefleksiju, kas, iespējams, balstās aizspriedumos pret citēšanu. Tas liek vaicāt, kāda tad tai ir jēga un kurš ir ieguvējs.
Laika līnijas nojaukšana
Tāpat kā katrs sena dramaturģiska materiāla iestudējums ļauj no jauna palūkoties uz tā saturu un nozīmi, arī mākslas darbus iespējams "pārrāmēt" jaunos kontekstos un atrast tiem svaigus rakursus. Kāpēc lai to nedarītu tieši vienas drēbes pārzinātāji – paši mākslinieki? Viņiem tas bieži vien izdodas daudz labāk nekā teorētiķiem. Jaunie kalpo par tulkiem, caur pārradīšanu veidojot sinerģiju, ja vien aizgājušajos gadsimtos tapušais mākslas darbs spēj būt līdzvērtīgs sarunu biedrs dialogā un pārlieku neož pēc naftalīna.
DMDM telpa ar augstajiem griestiem, koka sijām un grubuļaino apmetuma klājumu ļauj kaut nedaudz izjust mākslas dārza auru. Gaisma un kustība – to griestos iekārtajās fotogrāfijās un bijušās apsīdas daļā projicētajā videodarbā Kato centusies akcentēt arī Iveta Vaivode, vedinot Arturu Riņķi un viņa groteskos objektus, arī paša konstruēto hibrīdauto Enigma, sekot savam scenārijam.
Ivetas Vaivodes rokraksts un izcilā spēja caur fotogrāfiju absorbēt vides, telpas un tās centrālā objekta atmosfēru lielā mērā attīstījusies no pieredzes, veidojot foto latviešu zīmolu Mareunrol’s, Madara Cosmetics, Elīna Dobele Atelier u. c. reklāmas kampaņām. Savukārt viņas pēcāk radītie neatkarīgie fotoprojekti liek gremdēties senu ģimenes fotoalbumu estētikā, rādot spēju rekonstruēt jau zudušu vai vēl arvien eksistējošu, bet bieži vien plašākai publikai nezināmu vai nepieejamu tematisko lauku. Iveta pārrada atmiņu stāstus, iespaidojoties gan no vēsturiskām fotogrāfijām, gan savu radurakstu meklējumos sastaptiem Latvijas nomaļu iedzīvotājiem.
Līdzīga ir arī viņas pieeja Artura Riņķa mākslai. Tomēr tā vairs nav novērotāja pietāte, bet drosmīga laika līnijas nojaukšana, viņa kļūst par maģisko sievietes tēlu Blanku (jauno sākumu?), kas savieno pagātni, tagadni un nākotni. Pēdējo gadu izstādēs Arturs Riņķis savus darbus eksponējis tumši krāsotos, no izstāžu stendiem izveidotos nodalījumos; brīvdabā ļoti nozīmīga viņa darbu sastāvdaļa ir ne tikai apgaismojums, bet arī vides reljefs, kuru tie apstaro. Ne velti Arturs Riņķis uzsver, ka daudzi mākslas dārza Nekurienes vidū apmeklētāji atgriežas vēlreiz, lai meditētu.
Atgriešanās ir laika jautājums.