Brīvdabas muzeju spoguļa priekšā aizsapņojos, uzturēdamies salmu jumtu apklātajā, sūnām aizbāztajā, dziļos sniegos apraktajā ganu būdiņā Zviedrijas kalnos. Pati vide ievirzīja domas jaunās gultnēs. Vēl jo vairāk līdzi paņemtā grāmata, Stena Renchoga monumentālais un nesen klajā laistais darbs par brīvdabas muzejiem un to vēsturi — Brīvdabas muzeji — skandināviska ideja iekaro pasauli (Friluftsmuséerna — en skandinavisk idé erĻvrar världen. Stokholma, 2007).
Renchoga grāmata apbrīnojama sava plašā skata dēļ. Mums netrūkst darbu par atsevišķiem muzejiem un to tapšanas vēsturi. Šis darbs apraksta brīvdabas muzeju idejas pirmsākumus un tās tālāko attīstību līdz mūsu dienām. Tas nav tikai aprakstošs, bet arī dziļš un personīgs stāstījums, jo Renchogs pats ir viens no mūsdienu brīvdabas un tautas kultūru muzeju milžiem.
Renchoga stāstījums sākas vairākus gadu desmitus, pirms 1891.gadā Stokholmā dibina pirmo slaveno brīvdabas muzeju Skansenu. Interese sakopot liecības par ikdienas sadzīvi ir visizteiktākā pārmaiņu laikos. Jo ātrāk cilvēks skrien, jo lielākas sabiedriskā dzīves stila izmaiņas, jo lielāka vajadzība vākt un dokumentēt. Renchogs jautā, kā rīkojamies šodien. Interese par šāda veida dokumentācijas muzejiem nav zudusi.
Renchoga vadībā uz brīdi iegriežamies 1871.gadā dibinātajā Ziemeļu muzejā Stokholmā. Tas varbūt ir pats pirmais muzejs, kas sistemātiski sāka vākt liecības par ikdienas dzīvi. Mēs iepazīstamies ar mazo Skansenu Parīzes lielajā izstādē 1878.gadā, kā arī ar franču revolūcijas simtgadei veltīto Histoire de l"habitation humaine. Palēkdamies apceļojam zibenstempā XIX gadsimta pēdējās desmitgades etnogrāfiskās izstādes Lemburgā, Prāgā, Budapeštā, Ņižņijnovgorodā, Rīgā, kas visas ir liecinieces un nozīmīgas sabiedriskās domas virzītājas.
Tad pārsviežamies uz Skansena pirmajiem gadiem. 1894.gadā apmeklētāju skaits sasniedz jau 500 000, gluži žilbinošs skaitlis, ja ņemam vērā, ka pašā Stokholmā tai laikā dzīvo tikai 300 000. Mēs ātri aizauļojam uz Černavici šodienas Rumānijā, kur 1906.gadā atver muzeju, kas parāda nevis vienas tautas dzīvi, bet gan, kā vairākas tautas sadzīvojušas. Tad ātri atgriežamies Karalaučos, kur atrodam pirmo nozīmīgo šīs idejas talākveidotāju mūsu telpā.
Veikli ieslīdam brīvdabas muzeja starpkaru ideālā, arī Rīgā. Tai pašā laikā izsekojam, kā tas izmainās. Tad sociālisma laikā, kad muzejus izmantoja ideoloģiskā cīņā. No Austrumeriopas līdzenumiem aizlidojam uz Ziemeļameriku, izsekojam naudas magnātu tuvās saites ar brīvdabas muzeju domas attīstību. Tur brīvdabas muzeji agri pārvēršas par vidi, kuras centrā nav vairs skatuve, uz kuras tiek rādītas ainas iz citiem laikiem, bet kur ir iespējams pašam iekāpt citā laikmetā un uz vairākām dienām pagriezt šodienai muguru.
Šodienai varam pagriezt muguru, bet ne vēsturei. Brīvdabas muzeji izrādās esam viens no mūsu vēstures apziņas visefektīvākajiem nosargātājiem. Mūsu pienesums vēsturei sākas brīdī, kad piedzimstam. Un tieši brīvdabas muzejos, nevis kādās simulācijās un mediju mistrojumos visskaidrāk saredzam savas saiknes ar vēstures ratu. Tādēļ vienmēr esam atraduši ieganstu atgriezties brīvdabas muzejos. Kāda neizskaidrojuma iemesla dēļ tur vienmēr esam jutušies brīvi. Sveiks!