Vispirms masu medijos parādās
KNAB informācija par "aizdomās turamā statusa" piemērošanu
DT direktoram Aivaram Līnim par senu laiku "grēkiem" (apmēram
2002. -2004. gadu) – par viņa kā Eiropas Komisijas delegācijas
Latvijā administratīvais asistenta iespējamām nelikumīgām manipulācijām
ar naudu (21 000 Ls).
Pēc pāris dienām, gluži
kā sniega pikai no kalna veļoties, no KNAB atkal "noplūst"
dienesta informācija par to, ka A.Līnis un nu jau arī viņa kolēģis
no Nacionālā teātra Ojārs Rubenis (kuram, līdzīgi A. Līnim ar
EK naudu, uz kakla jau ir viena lieta – joprojām neatrisinātā "digitalizācijas
afēra") tiekot turēti aizdomās par, iespējams, "ļaunprātīgu
dienesta stāvokļa izmantošanu" savtīgos nolūkos – proti, viņi
kā Dailes un Nacionālā teātru galvenie "eksperti" viens otram
snieguši maksas konsultācijas par abu teātru savstarpējās sadarbības
stratēģijām.
Šāds darījums patiesībā
nav nekas nedz nosodāms, nedz krimināls brīvās konkurences tirgus
ekonomikas apstākļos un vēl ņemot vērā abu kultūras iestāžu
specifisko darbību un to īpatno juridisko statusu – bet šī ir
pilnīgi cita pētījuma tēma, cik juridiski nemākulīgi Kultūras
ministrija joprojām "noformē" savas pakļautības iestādes, kas,
citstarp, tieši pieļauj minētos "savstarpējos norēķinus" starp
direktoriem (atcerieties pērnās atvasaras publisko brēku par teātru
direktoru = absurdo kapitālsabiedrību valžu vienīgo locekļu algu
apcirpšanu, kas realitātē izrādījās juridisks fufelis, cēlies
no nesakārtotām birokrātiskām attiecībām ar valsti).
PIRMAIS CAURUMS
Domāju, es neesmu vienīgais, kuru Latvijā interesē jautājums, pēc kādiem kritērijiem notiek "informācijas noplūde" no KNAB, kas vienā masu medijā tiek dēvēta par "dienesta informāciju", bet citā – par "oficiālo informāciju"?
Turklāt šī regulārā
KNAB "noplūde" kaut kā nelīmējas kopā ar KNAB
pārstāvja Andra Vitenburga visnotaļ pragmatiskajiem vārdiem,
ka "izmeklēšanas interesēs biroja prakse nav atklāt informāciju
par pārbaudāmajām amatpersonām un institūcijām".
Tātad gadījums ar Dailes
un Nacionālā teātra direktoru "šeptītēm" mūsu Korupcijas
novēršanas un apkarošanas birojam nešķiet ierastās "biroja prakses"
cienīgs? Kādēļ? (Negribētos taču domāt, ka tikai kā "paraugprocesa
piemērs", ka KNAB, redz, nopietni strādā – žuļikus pie
2000 valsts latu izšķērdēšanas esam pieķēruši un vēl ilgi spiegojuši,
vai kāds direktors teātra benzīnu lej teātra vai tā aktieru privātajās
mašīnās...)
Kaut kā nožēlojami
tas viss un patiešām atgādina brāļu Kaudzīšu romāna varoņa
vārdus par "mazajiem zagļiem", kurus tupina cietumā, bet lielos
– nu, līdz tiem "knābim" zarna par švaku (piedodiet par populismu).
OTRAIS CAURUMS
Kopā ar tumšo "direktoru
lietu" – kā jau apteātra vidē klājas - tika pasniegts arī saldais
ēdiens. Svētdienas vakarā TV3 raidījumā Nekā
personīga mums bija iespēja noskatīties lielisku teātra izrādi
ar divām talantīgām aktrisēm centrā – Lilitu Ozoliņu un Rēziju
Kalniņu.
Pirmā ar traģēdijas
artistes cienīgām rezignētām dziļdomu klusuma pauzēm vēstīja,
cik svarīgi ir vispār uzticēties cilvēkiem (bija noprotams, ka direktoram
A.Līnim aktrise uzticas). Argumentus savai ticībai aktrise neatklāja.
Otrā darbojās sev tuvākajā
– sievišķīgi koķetās intrigu vērpējas - ampluā un kopā ar
Dailes teātra komponistu Juri Vaivodu attīstīja krāšņas sazvērestības
teorijas par Dailes teātri kā "TO VIETU", ap kuru jau gadiem kāri
snaikstās visādi slikti cilvēki, kas ne ta kazino, ne ta lielveikalu,
ne ta pazemes autostāvvietu grib teātra un, protams, Rīgas 1. slimnīcas
vietā būvēt. Un tādēļ visa šī netīrā lieta ap direktoru un
Dailes teātri, kura fotogrāfijas nez kādēļ zīmīgā vīzē regulāri
parādoties avīzēs, kad iet runa par "TO (vārdā nenosaukto) TEĀTRI",
kuru Kultūras ministrija taisās likvidēt. Direktors Līnis ir šī
viltīgā sazvērestības plāna upuris, jo viņš stāvot par Dailes
teātri kā klints.
Jautājums ir sekojošs – vai viss šis mediju teātris būtu sācies, ja KNAB ievērotu pašsludināto likumu - "izmeklēšanas interesēs biroja prakse nav atklāt informāciju par pārbaudāmajām amatpersonām un institūcijām". Kāpēc ir tā, ka Latvijas iedzīvotāji tiek regulāri "biedēti" ar arvien jaunām un jaunām "aizdomās turamo personu" sejām? Vai nebūtu prātīgāk vismaz vienu reizi "nenopludināt" da-jelkādu – dienesta vai nedienesta – informāciju par savu svarīgo darbību, bet atrisināt kādu lietu un celt apsūdzību – konkrētām personām par konkrētiem (ne)darbiem?
Citādāk drīzi visi Latvijas
pilsoņi būs "aizdomās turamo statusā".
VISBEIDZOT.
Šī ieraksta mērķis, protams,
nav mēģināt mālēt baltus un pūkainus abus teātru direktorus,
- ja viņi tiešām ir veikuši pretlikumīgas darbības, lai atbild
par to. Kad būs savākti pierādījumi. Bet nevajag taču mērkaķoties
ar tiem "aizdomās turamo" statusiem.
Bet pagaidām šim neatrisinātajam "krimiķim" veidojas izcili tizls (pus)fināls:
Rubenis teātrim atmaksā
godīgi nopelnītos 2000 latus (var vien minēt, kādēļ? Vai
tāpēc, ka viņa vērtīgās konsultācijas nav šāda honorāra cienīgas?)
un kā sliktā spiegu filmā – bēg uz ārzemēm. Tfu – "paņem
bezalgas atvaļinājumu". Jāatzīst, ka šāda direktora rīcība
viņa "nevainības prezumpcijai" visnotaļ skādē. Tad kāpēc
viņš tā rīkojas?
Tomēr visidiotiskāk sanācis
Dailes teātra kolektīvam ar "atbalsta vēstuli" savam direktoram.
Jo – kā tagad kļuvis publiski zināms – Dailes Līnis un Nacionālā
Rubenis savā viensotram dāsni apmaksātajā "teātru sadarbības
stratēģijā" ir vienojušies... "aktieriem vienā teātrī nemaksāt
vairāk kā otrā".
Proti, - lai tak tie vergi (oi, sorry, aktieri) strādā par dempinga cenām, kādas mēs, vergturi (oi, direktori) izlemjam.
Dailēnieši ar šo "atbalsta
vēstuli" kaut kā bīstami atgādina slaveno krievu klasikas varoni
– to unteroficiera sievu, kas pati sevi nopēra.
Jo vispār jau, man šķiet, teātra direktora svēts pienākums ir rūpēties, lai tieši viņa vadītajā teātrī aktieri – tie, kuru dēļ publika dodas uz teātri un maksā savu naudiņu – saņemtu VISLABĀKĀS ALGAS. Jo viņi – AKTIERI – ir tā vērti. Ja direktors ir labs "saimnieks", tad viņam būtu jālepojas: "manā" teātrī ir vislabākie aktieri un tāpēc tie saņem labāko atalgojumu.
Izrādās, - pēc Rubeņa un Līņa prāta – tā nav gan. Dailes Kalniņa ar Ķesteri "maksā" tikpat, cik Nacionāļu Lūriņa ar Melbārdi. Par sīkākām pelītēm nemaz nerunājot.