Tomēr, šķiet, ka investoru vai varbūt ekonomikas pamatjautājumos izglītotu cilvēku skaits nav tik liels, lai varētu runāt par kaut kādu, paniku vai ka Latvijā šis patiešām ir notikums Nr. 1 (Dienas Biznesā ziņai par krīzi pievienoti divi komentāri: "Iga: Cik ilgi vilksies krīze? Targash: Pēc viena scenārija ilgi, pēc otra — nē." Diezgan flegmatiski, ne? Dienā pieci komentāri). Jāatzīstas, ka arī man ziņa par Nikkei indeksa noslīdēšanu par nezin cik tur punktiem neko daudz neizsaka. Tomēr, no otras puses, ja paskatāmies tālākā pagātnē, ļoti daudz kas ir mainījies.
Padomju laikā žurnālam Dadzis bija visnotaļ stingra struktūra: uz vāka krāšņs zīmējums par lokāli aktuālu tēmu, it īpaši par svinamiem svētkiem un jubilejām, uz trešā vāka ārzemju joki un uz aizmugurējā vāka — liela karikatūra par kapitālistiskās sabiedrības tumšo pusi. Tur tad arī laiku pa laikam parādījās zīmējumi par ekonomiskajiem procesiem kapitālistiskajās zemēs. Protams, ar padomju pilsoņa dzīvi tiem nebija nekāda sakara.
Daži zīmējumi bija viegli saprotami, piemēram: "Džentelmeņi, ar prieku varu jums ziņot, ka mūsu akcionāru dividendēm briesmas nedraud! Strādnieku jostas var savilkt vēl ciešāk!" Lai gan pilnīga skaidrība par to, kas ir dividendes un kā tās tiek izmaksātas, droši vien bija reti kuram, toties joku par jostas savilkšanu strādniekiem zināja jebkurš, jo tas tika atkārtots neskaitāmas reizes dažādās variācijās. Bija arī sarežģītāki uzdevumi. Teiksim, 1976.gada Nr. 21 tiek ilustrēta ziņa: "Š.g. jūnijā kapitālistiskās valstis piešķīra Anglijai 5,3 miljardus dolāru aizdevumu sterliņu mārciņas glābšanai. Septembrī sterliņu mārciņas kurss atkal nokritās līdz jūnija līmenim." Attēlā redzama britu personifikācija Džona Bula personā ar caurām biksēm, kamēr drēbnieki — onkulis Sems un franču Marianna — ir nikni: "Jau atkal!" Esmu pārliecināts, ka īsta skaidrība par valūtas kursiem daudziem no mums radās tikai tad, kad ar valūtu varēja legāli tirgoties, bet, kāpēc tie ir jāglābj, droši vien vēl tagad daudziem nav ne mazākā priekšstata.
1973.gada beigās musulmaņu valstis kā atbildi uz Izraēlas un Ēģiptes karā notiekošo noteica naftas embargo un radikāli pacēla naftas cenas, tā bija slavenā naftas krīze, kas Rietumu kolektīvajā apziņā iespiedusies kā pavērsiena punkts Rietumu ekonomikā. Padomju cilvēkus tā neskāra, jo PSRS bija naftas eksportētāja. 1974.gadā Dadzis tai veltīja vairākus vākus, piemēram, vairākkārt attēloja līksmojošus naftas tirgotājus, kas nopelnījuši uz krīzes rēķina: "Džentlmeņi, ja šīs krīzes nebūtu, to vajadzētu izdomāt!" Lieki piebilst, ka PSRS, pateicoties tai pašai krīzei, nopelnīja milzīgas summas "cietās valūtas".
Tagad mēs zinām daudz ko no tā, par ko savā laikā lasījām tikai avīzēs un redzējām filmās. Mēs zinām, ko nozīmē naftas cenu celšanās. Mēs tā arī īsti neuzzinājām, kā jālieto čeki, jo mūsu pievienošanās kapitālismam sakrita ar bankas karšu ieviešanu. Toties mēs zinām, kas ir inflācija un pat stagflācija. Mēs beidzot zinām, kas ir bankas aizdevums, kredīts, bezdarbnieka pabalsts, mēneša maksājumi, mēs beidzot saprotam daudzkārt kino dzirdēto frāzi: "Atkal pastkastē tikai rēķini, rēķini." Vārdu sakot, dzīve iet uz augšu.