Una Meistere, Arterritory.com direktore
Izņemot patiešām pārdomāto operas pasākumu klāstu (Vāgnera pirmā Rīgā sarakstītā opera Rienci, latviešu autoru operu jauniestudējumi, starptautiski atzītu latviešu zvaigžņu klātbūtne u. c.), dažus kinojomas notikumus un atsevišķas izstādes ar starptautisku skanējumu (Vija Celmiņa), pārējā kultūras galvaspilsētas gada programma diemžēl mazliet atgādina ātri vārāmo zupu – ēst var, iespējams, ir pat baudāmi, bet garšas pārsteiguma nekāda. Pasākumu klāstā nav līdzsvara starp vēsturi un laikmetīgumu (ja pieņemam, ka Rīgas ambīcija tomēr ir laikmetīgas kultūras metropoles statuss), kā arī nav īsti skaidra mērķauditorija. Vai tie ir kādi "vidējie" rīdzinieki, kas joprojām mokās savu attiecību noskaidrošanā ar vēsturi un šajā procesā nav pamanījuši, ka aiz loga ir XXI gadsimts un patiesībā beidzot būtu jāsāk tajā dzīvot (kaut vai ņemot piemēru no tā, kā tajā dzīvo citi)? Vai Eiropas, pasaules kultūrekskursanti? Ja pēdējie, neraugoties uz gana blīvo pieredzi, katrā jaunā galamērķī viņi meklē pārsteigumu, saviļņojumu, provokatīvu piedzīvojumu, varbūt pat skandālu – pozitīvā nozīmē. Vietu, notikumu, kas ir centrālā ass. Sadrumstalotajā programmā, kas, šķiet, tapusi "no visa pa biškam" jeb "vilks paēdis – kaza dzīva" stilistikā, tādas diemžēl nav. Tikai viens piemērs – tas, ka mums nav sava laikmetīgās mākslas muzeja, ir skumja objektīva realitāte, bet tas, ka kultūras galvaspilsētas gadā mums, piemēram, nav pat spēcīgas tā pagaidu alternatīvas – spilgta, neordināra projekta, kas sniegtu ieskatu aktuālajā (!) Latvijas laikmetīgās mākslas kopainā –, jau ir kauns. Vai institucionāls vājums. Starp citu – pilsētā klīst runas, ka 2014. gadā Rīgā būs skatāmas tādu mākslas pasaules zvaigžņu kā Kristians Boltaņskis un Orlāna darbu skates, kuras šobrīd oficiālajā programmā man neizdevās atrast... Taču arī viņu skaļā slava diezin vai spēs glābt Rīgas 2014 programmu, jo neba to dēļ šurp brauks potenciālie kultūrtūristi.
Programma ir daudzveidīga
Kārlis Dambergs, Kalnciema kvartāla pārstāvis
Programma ir daudzveidīga un profesionāli sagatavota, dod iespēju uzrunāt dažāda vecuma iedzīvotājus un viesus, stāstīt par kultūras dzīvi galvaspilsētā, rādīt arī pārbaudītās vērtības, piemēram, Staro Rīga. Vērtīgi, ka projektu aktivitātēm ir vairāki īstenotāji, kas cits citu papildina.
Programmu grūti vērtēt atrauti no plašākas informācijas par projektu īstenotājiem un rezultātiem, kurus cerēts sasniegt, jo tad nav iespējams novērtēt svarīgāko – programmas sasaisti ar realitāti.
Mūs pagaidām nav sasniegusi informācija, kā radošie kvartāli varēs iesaistīties šīs programmas īstenošanā un kādu atbalstu sniegs Rīga 2014.
Gribētos cerēt, ka birojs, ļaujot projektu īstenotājiem radošu brīvību, ieguldīs darbu un profesionalitāti birokrātiskā sloga mazināšanā un programmā iekļauto projektu realizēšana sniegs ne vien virkni izklaides pasākumu, bet arī paliekošus ieguldījumus Rīgas kultūras infrastruktūrā.
Pietrūkst Manifesta 10
Inga Šteimane, mākslas kuratore
Programmā redzu daudz zināmu pasākumu, kas notiks arī 2014. gadā. Laikmetīgajā mākslā man tomēr pietrūkst Manifesta 10, ko Rīga, manuprāt, vieglprātīgi atdeva Sanktpēterburgai, kur šī ceļojošā laikmetīgās mākslas biennāle 2014. gadā notiks un piesaistīs pasaules skatu nosacītajam Baltijas reģionam, taču ne Rīgai. Uzskatu, ka, par spīti krīzei, nedrīkstēja atkāpties no šīs biennāles tieši kultūrpolitisku apsvērumu dēļ, lai pārtrauktu Latvijas dīvaino aborigenizāciju laikmetīgās mākslas kontekstā.