Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs no 31. jūlija līdz 5. augustam aicina uz starptautiskās vasaras skolas “Sarunas par dzimti Baltijā un Austrumeiropā” publisko programmu Kuldīgas mākslinieku rezidences galerijā
Vai šodienas aktuālākie feminisma jautājumi Baltijas valstīs, Austrumeiropā un Rietumos ir kopīgi? Vai to apzināšanā un risināšanā iespējama ciešāka sadarbība? Tādas nesenās globālās kustības kā #MeToo un Black Lives Matter, kas runā par nepieciešamību pārvarēt sistēmisku nevienlīdzību un diskrimināciju, te bieži noraidītas kā "Rietumu problēmas", lai gan tieši Austrumeiropā arvien agresīvāk dominanci pauž patriarhāls konservatīvisms un nacionāls ekskluzīvisms, kuros apvienojas postpadomju mantojums un neoliberālais kapitālisms.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola notiek jau septīto gadu, un arī šogad tā rīkota sadarbībā ar Kuldīgas mākslinieku rezidenci un Latvijas Mākslas akadēmiju. Lektori un darbnīcu vadītāji ir pētnieki Redi Koobaka (Bergenas Universitāte), Bārts Pušavs (Kopenhāgenas Universitāte), kritiķe un kuratore Jana Kukaine (Latvijas Mākslas akadēmija), kuratore, māksliniece un dzejniece Laima Kreivīte (Viļņa), mākslinieki Jāna Kokko (Helsinku Mākslas akadēmija), Vala T. Foltins | Valentine Tanz (Krakova / Kopenhāgena), performanču mākslinieki un dzejnieki Kvīnsijs Gario un Jorgens Gario (Amsterdama). Programmas kuratores ir Ieva Astahovska un Andra Silapētere.
Daļa no vasaras skolas vieslekcijām būs publiskas, un tās aicināts apmeklēt ikviens interesents.
Programma notiks angļu valodā; ar programmu un lekciju kopsavilkumiem var iepazīties šeit.
Vasara skolas programmu piektdien, 31. jūlijā, ievadīs mākslinieka Vala T. Foltina | Valentine Tanz lekcija-performance Maigās pretošanās stratēģijas: noklusētā raganisma poētika un politika. Atgriešanos pie raganisma un burvestību praksēm mākslinieks interpretē kā reakciju uz galēji nacionālistiskās politikas tendencēm, kvīru un feminisma mākslinieku cenzūru, diskrimināciju un vardarbību pret LGBTQI + kopienām, kas arvien biežāk vērojamas Polijā un citviet Austrumeiropā. Savā lekcijā-performancē viņš pievērsīsies raganiskumam kā politiskam žestam un veidam, kā ietekmēt un mainīt esošo situāciju caur mākslu.
Sestdien, 1. augustā, pētniece Redi Koobaka lekcijā Kā darboties ar mākslu: pārskatot postsociālisma un feminisma zināšanu ģeopolitiku pievērsīsies feminisma un neoliberālisma mijiedarbībai postsociālisma Igaunijā un tam, kā tiek runāts par dzimtes, rases un seksualitātes jautājumiem nacionālā un starptautisku feministisko teoriju kontekstā. Igaunijā feminisma ģenealoģiju veido daudzslāņaini dialogi ar dažādu Rietumu feministisko paradigmu tulkojumiem, kuriem ir tendence aplūkot Austrumeiropas feminismu caur apšaubāmo "novēlotības" diskursu. Balstoties uz postkoloniālisma un postsociālisma analīzi, lektore pievērsīsies zināšanu ģeopolitikai feministu pētījumos, kur zināšanu un iztēles dekolonizācijā svarīga loma ir mākslai. Viņa dalīsies pārdomās par feminisma uztveres iespējām un ierobežojumiem, un par to, kas var palīdzēt izprast un analizēt komplekso postsociālisma pieredzi.
Svētdien, 2. augustā, somu māksliniece Jāna Kokko lekcijā Par tēliem un politiku pievērsīsies intervijai kā mākslinieciskam instrumentam (to viņa bieži izmanto savos darbos arī pati), mākslinieka/mākslinieces skatienam un cilvēciskajai nepieciešamībai redzēt un dzirdēt. Skatiens ne tikai atklāj tā, kurš skatās, varu, bet tā ir arī uzdrīkstēšanās skatīties, un tādējādi atklāj intersekcionalitāti, kas attiecas ne tikai uz dzimtes jautājumiem.
Pirmdien, 5. augustā, kritiķe un kuratore Jana Kukaine lekcijā Viscerālā feminisma estētika: mākslas interpretācijas metode runās par viscerālo feminismu. Meklējot atbalsta punktus feminisma politiskajā teorijā, miesas estētikā un jaunajā materiālismā, viscerālais feminisms piedāvā mākslas interpretācijas pozīciju, kas ļauj reģistrēt imperiālisma pretrunīgās ietekmes un ģeopolitiski specifisku problēmloku, kā arī atklāj dzimtes lomu indivīda ievainojamības dinamikā. Šādas analīzes instruments ir padziļināta interese par ķermeniskumu, kas ļauj pievērsties ķermeņa viscerālajām dzīlēm un pētīt tā izredzes uz dzīvojamu dzīvi. Ķermenis šajā gadījumā tiek saprasts nevis kā pasīva virsma, kur savus nospiedumus atstāj ideoloģija, bet gan kā dzīvīguma pilns, rīcībspējīgs aģents, kurš spēj izvirzīt un pamatot politiskas prasības.
Pirmdienas pēcpusdienā, 5. augustā, performanču mākslinieki un dzejnieki Kvīnsijs Gario un Jorgens Gario performancē Kā ieraudzīt Leoparda plankumus aicinās domāt par Latvijas saistību ar Eiropas koloniālismu. Performance ir daļa no plašāka projekta Izzināt sarežģīto pagātni, kura uzmanības centrā ir jautājumi, kas saistīti ar sarežģīto pagātnes mantojumu un kā tie joprojām ietekmē šodienas realitāti.
Brāļi Kvīnsijs un Jorgens ir dzimuši Sintmārtena salā Karībijā, kur 1645. gada jūlijā piestāja hercoga Jēkaba Ketlera kuģis “Cerība” – tas pārvadāja ziloņkaulu un piparus no mūsdienu Libērijas uz Karību jūras valstīm un no turienes uz Eiropu veda tropiskos kokmateriālus. 1653. gadā hercogs Jēkabs uzbūvēja vergu kuģi Leopards, kurā pārvadāja nolaupītos afrikāņus, lai tos pārdotu un paverdzinātu Francijai piederošajā Martinikas salā. Latvijā baltvāciešu pārvadīto Kurzemes hercogisti bieži piemin kā pozitīvu periodu tās vēsturē, uzsverot latviešu līdzdalību hercogistes koloniālajos centienos, īpaši Tobago salā. Caur grāmatām, filmām, lugām un vietvārdiem Latvijas sabiedrībai par šo koloniālo pagātni visbiežāk tiek stāstīts nekritiski. Ar dzeju un stīlpana – Tobago radīta instrumenta – mūziku, brāļi Gario dosies pie hercoga Jēkaba pieminekļa Kuldīgā, lai mudinātu ieraudzīt un aizdomāties par Leoparda plankumiem.
Otrdien, 4. augustā, pētnieks Bārts Pušavs tiešsaistes lekcijā Neuzrakstītās vēstures caur rases prizmu runās par mākslas vēstures jautājumiem caur rases perspektīvu. 2020. gada jūnijā Black Lives Matter kļuva par globālu kustību, kas atsedz baltās rases pārākuma strukturālo dabu. Austrumeiropā, kur nācijas izpratne visbiežāk saistīta ar etnisko piederību, daudzi joprojām uzskata, ka rasisma kritika ir ASV un Rietumeiropas problēmu uzspiešana. Tomēr, kā novērojusi māksliniece Bita Razavi, šai reģionā "par vērtību tiek uzskatīta kultūras un etniskā homogenitāte, kuras uzdevums ir novērst valsts sairšanu". B. Pušavs aplūkos, kā iespējams apvienot feminisma un kvīru centienus, lai pārskatītu un rakstītu jaunas mākslas vēstures, kuras pievērš uzmanību rasei un etniskajai piederībai, ko baltā rase nozīmē Latvijas un Baltijas kontekstā, un cik svarīgi 20. un 21. gadsimtā izprast kultūras politiku caur dzimtes prizmu.
Vasaras skolas noslēgumā, trešdien, 5. augustā, lietuviešu māksliniece un kuratore Laima Kreivīte lekcijā Pārskatot kuratoru prakses caur kvīrisko analizēs saistību starp mākslu, aktīvismu, Fluxus un kvīrisko. Viņa atskatīties uz savu nesenāko kuratores pieredzi izstādēs Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā Apsēstības 2-0-2-0: Pēcekspozīcija un Fluxus kāzas: Kentaura dzimšana, kas ar konkrēto dzeju, lasījumiem un artefaktiem atkal aktivizēja Fluxus kabinetu. Fluxus kabinetu Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā atklāja 1997. gadā, un tas ir šīs institūcijas vienīgā pastāvīgā ekspozīcija, daļa no Gilberta un Lilas Silvermanu slavenās kolekcijas. Radies Ņujorkā, Fluxus bija vērsts pret elitāru un savu nozīmi pārvērtējošu mākslas skolu, muzeju un koncertu sistēmu, kas bija atteikusies no viegluma, spontānuma un spēles elementiem. Fluxus garu atdzīvināja postkuratoriskas aktivitātes, ko iedvesmoja Fluxus notikumu partitūras, fotogrāfijas, avīzes, publikācijas un dažādu objektu konceptuāli komplekti, kā arī Fluxus "tēva" Jurģa Mačūna sarakstītie un dizainētie manifesti un kvīriskie priekšnesumi, tostarp "Fluxus kāzas".