Meklējot ieeju Madonas kultūras namā, pa logu ieraugām sakarinātus tautastērpus jau ceļa jūtīs uz Rīgu. Kultūras nama dežurante mūs ar fotogrāfu pavada augšā uz zāli. Ir 17. jūnijs ap plkst. 18.40. Rāmo vakara klusumu pāršķeļ skaļas ovācijas. Esam ietrāpījuši tieši brīdī, kad senioru deju kolektīva Atvasara vadītāja Maija Rijniece savējiem paziņo priecīgo ziņu: "Jūs tiklabi esat nodancojuši, ka esam dabūjuši pirmo vietu." Divus gadus ceļojošais karogs glabāsies pie atvasariešiem, un 2015. gadā lielā senioru kolektīvu sadancošanās notiks pie viņiem Madonā.
Šogad XXV Vispārējos latviešu dziesmu un XV Deju svētkos piedalīsies lielākais dejotāju skaits svētku vēsturē. Par 97 kolektīviem vairāk nekā iepriekšējos Deju svētkos. 603 kolektīvu vidū būs 32 deju kolektīvi no Madonas deju apriņķa, kurā pārstāvēts Ērgļu, Lubānas, Madonas, Cesvaines un Varakļānu novads.
Kas jums būs groziņā?
Notiek mēģinājums. Maija Rijniece ar dejotājiem iziet rakstus, jau domājot par koncertiem Daugavas stadionā un Ķīpsalas hallē. Kādam vēl jāielec cita vietā. Dažam mēģinājuma brīdī nav pāra. "Citi uz ārzemēm aizbraukuši. Tā jau ir riktīga lauku problēma," neslēpj vadītāja. Visi ir priecīgi uzvilkti kā pirms klases ekskursijas. Pāris minūtēs atklājas kolektīva raksturs. Vīri netaupa zobgalības. Bet, kad jādejo, tad ar pilnu atdevi. Redzot, kā strādā Maija Rijniece, nepārsteidz Atvasaras pirmā vieta. Skolotāja neapmierinās ar attieksmi – cik labi, ka padzīvojis cilvēks nenīkst mājās pie televizora, bet dejo. Jebkā būs labi. Nekā nebija, vajag precīzi! "Jums katrai ir jāizdomā, kas jums būs groziņā, ko jūs pārdodat," saka Maija. Viņa atkārto un slīpē detaļas, katras ainas raksturu vēl un vēl. Tajā pašā laikā smalkjūtīgi uzmanot, vai kādam slodze nav par lielu.
Dzidras Rubenes "saindētie"
Gatavojoties intervijai un interesējoties par Madonas tautasdeju tradīcijām, kādā mirklī šķiet – Madonā dejo visi, jeb visi, kas dejo, nāk no Madonas. Maija Rijniece uz mēģinājumu aprunāties ar KDi ir uzaicinājusi arī ilggadējo Atvasaras vadītāju Valentīnu Zepu, kura atklāj Madonas kā dejotāju pilsētas noslēpumu: "Mums jau te ir dziļas saknes. Pirms manis strādāja Dzidra Rubene, kura sāka strādāt ar maziem bērniem. Šobrīd ļoti daudzi jau dejo vidējā paaudzē vai Atvasarā. Tas ir ilgs ungarš paaudžu darbs. Skolotāja Rubene 1955. gadā pārņēma Atvasaras kolektīvu. 32 gadus nostrādāja Rubene. 22 – es. Tālāk es atdevu Maijai Rijniecei."
Vaicāta, kas mainījies kopš Atvasara ir viņas pārziņā, Maija Rijniece saka: "Katram jau tomēr savs raksturs. Pirmkārt, man ir krietni jaunāks sastāvs. Pirms tam bija seniori krietni nopelniem bagātos gados, riktīgi dancotāji ar gadu bagāžu. Tagad dejas ir straujākas. Daudz kur var ielikt iekšā raksturu." Kad piebilstu, ka kolektīvs tiešām izskatās vairāk līdzīgs vidējai paaudzei, abas skolotājas dedzīgi iebilst: "Ja jūs redzētu, cik straujas dejas ir vidējai paaudzei!"Valentīna Zepa atzīst, ka repertuārs ir ļoti mainījies: "Salīdzinot ar tiem gadiem, ir ļoti grūtas dejas, ir citas prasības, viss dzīvē ir gājis uz priekšu. Interesanti ir tas, ka Atvasara 1. vietu saņem jau trešo reizi. Pirmo reizi tas bija 1960. gadā. 1965. gadā – atkal pirmā vieta. Visus šos gadus mums nav tā gājis, bet tagad atkal ir pirmā vieta."Agrāk – tikai piecu kolektīvu sacensībā, šogad – jau 58.
Dzīvesveids. Sirdij un dvēselei
"Šī ir mazpilsēta, un te ir maz izklaides iespēju. Te nav baleta, te nav operas. Tu nevari ieslēgties – tikai darbs–mājas. Ir jābūt cilvēkam izklaidēm, kas kaut ko dod sirdij un dvēselei. Nevar tikai negācijas – tas nav labi, tas nav labi, to zākājam, to… Man ir princips – prieks jārada pašam. Jo mums to neviens neiedos," saka Ivars Saulons, viens no leģendārās Dzidras Rubenes audzēkņiem. "Tu nevari cilvēks iziet uz skatuves ar skābu ģīmi un domāt, kāpēc skatītāji tādi paši pretim. Tā ir atdeve. Labs rada labu." Ivars ir ēvelmašīnas operators kokapstrādes uzņēmumā turpat Madonā. Vai nogurums kādreiz nekārdina izlaist mēģinājumu? "Nē. Mums ir labi darba apstākļi. Es strādāju astoņas stundas. Man iznāk relaksēties – varu atnākt atpūsties, padomāt. Man nav tā, ka mēli izkāris – kā tagad viss notiek – kā vāveres ritenī… Paldies dievam man tā nav."
Ludmilai Klaucānei, Veltai Jermakovai, Ilgai Dancei un Dzidrai Bitainei ir līdzīgs stāsts. Visas sākušas dejot jau no bērna kājas vai vidusskolā. Sekojis vidējās paaudzes deju kolektīvs Retro, tagad Atvasara. Ludmila: "Es domāju, ka tas ir mūsu visu dzīvesveids. Kā sākām no 80. gada dancot, tā abi ar vīru dancojam. Es personīgi nevaru iedomāties, ka nebūtu kaut kur jāiet. No darba uz māju, ko darīsi?" Sirdslieta – atkārto visas kā viena.
Ir tautasdziesma: "Liku bēdu zem akmeņa,/ pāri gāju dziedādama." Tas par dziedāšanu. Bet vai ir iespējams dejot, ja ir skumji? "Vai… mums ir tādi cilvēki, kas ir dejojuši un nav atcēluši mēģinājumus un koncertus, kaut arī ģimenē ir bēres. Jā, tā ir bijis," saka Ludmila. "Tad, kad es dejoju Retro, mēs iepriekšējā vakarā apglabājām vadītājas māti un nākamajā dienā skatē dejojām ar prieku. Un arī vadītājai bija jāsaņemas. Tā mums daudziem šeit ir bijis. Tāda ir dzīve. Mēs nevaram tā atcelt, " atceras Velta.
Gandrīz pienākums
Atvasaras dejotāji zālē sasēdušies pa pulciņiem – vīri ar vīriem, sievas ar sievām. Tiešām kā skolā. Tāpēc sarunās nemanot no "vīriem" un "sievām" pārejam uz "puišiem" un "meitām". Jo vecu cilvēku jau te nav. Kurš latviešu tautasdejā vada – puisis vai kādreiz arī meitene? "Tautasdeja ir divu cilvēku deja. Tur ir jābūt bišķīt saprašanai vienam ar otru. Esmu iemācījies šajā kolektīvā, ka mēs abi strādājam uz to," dalās Ivars. "Ne vienmēr [puisis]. Ir tā, ka atnāk puisis, kurš, piemēram, nav iepriekš dejojis. Viņam pasaka – tā kāja, tā roka, tas solis, un deja aiziet. Ja puisis vada, tas ir ļoti labi, var brīvāk dejot, bet ir arī brīži, kad meitenei tas jāuzņemas. Ja puisis klausa un nerunā pretī," – piebilst Dzidra.
Vaicāju Vilnim Dancim, vai viņš parasti dejo pārī ar sievu? "Kā saliek, tā dejojam. Mēs klausām skolotāju." Abi ar blakus sēdošo Dzintaru Balodi ir vienisprātis, ka dancošana viņiem kļuvusi gandrīz vai par pienākumu. "Ir jābrauc un jādejo. Tā jau trūkst cilvēku," atzīst Vilnis. "It sevišķi vīriešu kārtas," šķelmīgi smaidīgām acīm piebalso Dzintars, "būtu grēks nenākt. Tad jau cauri – kolektīva nav."
Enerģijas bumba
Jautājums par svētku īpašo kulminācijas brīdi piedāvā pētījuma cienīgas atbildes. Sievietēm viens no saviļņojošākajiem brīžiem šķiet gājiens, bet vīriešus tas iedvesmo stipri mazāk. Velta: "Man gājiens ļoti patīk. Un visu koncertu nobeigumi. Tad ir tāda sajūta – tu tiešām jūti, ka esi lielos svētkos." Dzidra: "Tā lielā kopības sajūta, kad tās lielās masas…Visi saposušies. Un arī skatītāji. Arī tas ir ļoti emocionāli." Valentīna Zepa: "Visi tie raksti, tauta, cilvēki, paši par sevi…" Ivars savukārt uzskata, ka dejotājam galvenais brīdis ir tad, kad viņš var sevi parādīt deju laukumā. Gājiens viņam esot tikai tāds epilogs. "Dažreiz ir tā, ka koncertiem esi emocionāli atdevies vairāk un gājienam emociju ziņā pietrūkst spēka." Skolotāja Maija Rijniece visu izjūtas savelk skaistā beigu akordā: "Savācas kopā visa latviskuma enerģētika. Tas ir tāds iekšējais spēks! Tā ir tāda kā liela sprāgstoša bumba, kas tajā brīdī nāk ārā. Lielā stadiona finālā uz laukuma atradīs vietu visi dejotāji. Neviens mājās nav palicis. Uz Dziesmu svētkiem brauc 603 deju kolektīvi. Un visiem ir viena doma – man patīk dejot!"