Un patiesi, starp smiltīm un retiem krūmiņiem zem bezgalīgām zilām debesīm viņš atrada vientuļu telefona būdiņu. Tā tika ierīkota strādniekiem, kuri 40.gadu beigās šeit raka kaut kādu šahtu. Šahtu slēdza jau sešdesmitajos, bet būdiņa palika. Uz to caur tuksnesi veda bezgalīga telefona stabu rinda. Kāds neliela rančo īpašnieks, kuru redaktors bija saticis pa ceļam, pat zināja stāstīt, ka 70.gados veco aparātu ar griežamo ripu nomainīja pret jaunu — ar spiedpogām, varbūt tāpēc, lai "šeit ieklīdušajām aitām būtu mazāk problēmu ar numura sastādīšanu". Un turpat bija publicēts numurs, pa kuru varēja piezvanīt uz šo būdiņu: (760) 733-9969.
Djūsam likās vilinoša ideja piezvanīt uz "nekurienes vidu". Un pat ierakstīt savu zvanu magnetofonā. Pirmajā reizē klausuli neviens nepacēla. Arī otrajā ne, arī trešajā. Viņš sāka zvanīt katru dienu. Pat pie vannas istabas spoguļa viņš pielīmēja Post-It lapiņu, uz kuras bija uzrakstījis pašam adresētu jautājumu: "Neaizmirsi šodien piezvanīt uz telefona būdiņu Mohaves vidū?" Viņš turpināja zvanīt veselu mēnesi karstajā 1997.gadā, līdz kāds, vārdā Lorīna, atbildēja viņa zvanam...
Šī sieviete visu savu mūžu bija nodzīvojusi Mohavē, tālu no cilvēkiem un trokšņa. Savu iztiku viņa pelnīja ar vulkāniskajiem pelniem, kurus ieguva nelielā šahtā. Un patiešām laiku pa laikam izmantoja šo telefona būdiņu. Viņi parunāja par to, kā viņai klājas tuksnesī, un viņa teica, ka viņai tā patīkot, un vēl par šo būdiņu un par to, kā Djūss atkal un atkal bija zvanījis uz šo numuru. Un pēc tam atvadījās.
Djūss publicēja šo stāstu, sarunas ierakstu un precīzu būdiņas atrašanās vietu (tad jau viņš bija paspējis pabūt tur arī pats) savā interneta mājaslapā. Un nezin kāpēc simtiem cilvēku no Amerikas un citiem kontinentiem sāka zvanīt uz šo numuru. Savukārt desmitiem citu cilvēku dienu pēc dienas un gadu pēc gada devās uz šo būdiņu, lai tuksneša vidū pieņemtu viņu zvanus — nezin no kurienes, nezin no kā. Piemēram, 51 gadu vecais Riks Karrs pie būdiņas nodzīvoja 32 dienas, šajā laikā atbildot uz vairāk nekā 500 zvaniem.
Būdiņā turpināja pienākt zvani, cilvēkus bija savaldzinājusi iespēja piezvanīt uz "Lielo Tukšumu" un saņemt atbildi, un parunāt ar kādu, kurš, iespējams, tādā kārtā mēģināja apstrīdēt savu vientulību. "Svētceļnieku" straume uz būdiņu neapsīka, un daždien tur bija sapulcējušies pat 20 — 30 cilvēku. Bet būdiņa ar izsistiem stikliem, no vienas vietas apzīmēta un aprakstīta ar dažādiem vārdiem un vēstījumiem, stāvēja tur kā komunikācijas ruletes simbols, kas saveda kopā tos, kuri nekad neko viens par otru nebija zinājuši.
Tā turpinājās līdz 2000.gada 18.maijam, kad Pacific Bell — operatoruzņēmums, kas apkalpoja šo līniju — demontēja gan telefona aparātu, gan pašu būdiņu. Oficiāli tas tika darīts ASV Nacionālo parku pārvaldes prasības dēļ. Par iemeslu šādai rīcībai kļuva bažas, ka arvien pieaugošā "telefona svētceļnieku" straume ir sākusi atstāt negatīvu iespaidu uz tuksneša trauslo ekosistēmu.
Novāca pat nelielo piemiņas akmeni, kuru "telefona brālība" bija uzstādījusi vietā, kur bija stāvējusi būdiņa. Tuksnesis atkal kļuva par tuksnesi. Bet daži vēl atceras šo sajūtu — tu zvani, un tev atbild. Un tu nezini, kā balss tev teiks: "Sveiks! Tu esi trāpījis pašā Mohaves vidū! Kā iet?"