Aizbrauks, lai varētu pabarot bērnus

Sarūgtinājums un skumjas – galvenokārt tādas izjūtas valda tajos tautiešos, kas drīzumā plāno doties prom no Latvijas. Nespējot pabarot ģimeni, viņiem nākas atvadīties ne tikai no dzimtenes, bet arī draugiem un radiem. Valstī piesauc ekonomisko izaugsmi, taču daudzi joprojām izmisumā rausta plecus un nesaprot, kur šī izaugsme atrodama. 

Nupat veiktais CV-Online pētījums par Baltijas valstīm atklāj visai dramatisku ainu. Gandrīz katrs ceturtais jeb 23% Latvijā aptaujāto šī gada laikā plāno doties strādāt uz ārzemēm. Lietuvā un Igaunijā šis skaitlis ir krietni mazāks – attiecīgi 17% un 13%. 

Elīna Cīrule ir no Jūrmalas. Tagad viņa viena dzīvo ar savu trīsgadīgo meitiņu, jo vīrs strādā Zviedrijā. Atbrauc reizi pusotrā mēnesī, dažreiz reizi divos mēnešos. Ģimene nolēmusi vairs neturpināt atšķirtību, un arī abas ģimenes sievietes drīzumā grasās pārcelties uz Zviedriju. Iecere to darīt tieši tagad saistīta arī ar meitiņu. Tik agrā vecumā viņai būs gan vieglāk adaptēties jaunajā vidē, gan apgūt valodu.  

Elīnas vīrs Zviedrijā strādā jau pusotru gadu. Darbs esot stabils, atalgojums atbilst padarītajam. Zviedrijā jau ir izveidojies paziņu loks, tas pārcelšanos padara mierīgāku. "Latvijā ar darbiem kūlāmies un malāmies, bet nekādi nespējām nodrošināt normālu izdzīvošanu. Bija jāizvēlas – strādāt neoficiālu darbu un dzīvot bez jebkādām garantijām vai arī oficiāli strādāt garas stundas, par kurām samaksa ir pavisam neatbilstoša," stāsta Elīna. 

Nošķirtība no tēva visvairāk ietekmē tieši bērnu. Agrāk vairāk bija vajadzīgs mātes siltums, taču tagad, gadiem ejot, meita alkst arī tēva rūpju un mīlestības. "Viņa gaida tēti, pārdzīvo, ka viņu tik reti satiek, un es tur neko pat nevaru izdarīt. Arī tētim mazā ir vajadzīga, un tas ir skumji, ka viņš gandrīz nav redzējis, kā viņa aug. Katru reizi, kā viņš atbrauc uz Latviju, mazā jau māk krietni vairāk nekā iepriekšējā reizē," nosaka Elīna. Viņa jau ir apzinājusi visus iespējamos praktiskos risinājumus, piemēram, saistībā ar meitiņas bērnudārzu. Vietā, kur ģimene plāno apmesties, nav rindu uz bērnudārziem. Sieviete ar bērnu ik pa laikam aizbrauc uz Zviedriju, un novērojumi liecina, ka nav jāuztraucas arī par to, kā meitiņa sazināsies zviedru valodā. Mazā ļoti ātri apgūst valodu un, būdama tur, bez problēmām uztvērusi jau daudzus vārdus. "Arī paziņas, kas jau dzīvo Zviedrijā, saka – bērns tekoši runāt zviedru valodā var iemācīties triju mēnešu laikā. Bērni līdz piecu gadu vecumam ir spējīgi iemācīties runāt pat piecās valodās. Tas ir zinātniski pierādīts. Problēmas sākas vienīgi tad, kad jāmācās lasīt un rakstīt. Tad kāda valoda var atkrist," ar uzzināto dalās sieviete. 

Bažas arī par izglītību 

Elīna atklāj, ka ekonomiskie apstākļi tomēr nav vienīgais iemesls, kāpēc negribas palikt Latvijā. Bažas rada arī izglītības sistēma. Līdz 5. klasei tā esot labā līmenī, taču tālāk kvalitāte strauji samazinās. "No 5. klases bērniem māca tikai teoriju. Pietrūkst praktiskā darba, arī zināšanu par finansēm. Bērniem jau skolā jāsāk saprast, kā veidojas nauda. Pieļauju, ka tas ir iemesls, kāpēc daudzas ģimenes Latvijā dzīvo no algas līdz algai. Zviedrijas izglītības sistēma paredz daudz lielāku uzsvaru uz praktiskajām nodarbībām. Viņi nestāv pie tāfeles, skatoties uz vienādojumiem, viņi iet ar skolotāju un dabā rēķina, piemēram, kaut vai koku apmēru," atklāj Elīna. 

Arī augstākajā izglītībā Latvijā ir tikai daži pozitīvi piemēri. Kā labo piemēru sieviete min Rīgas Tehnisko universitāti, viņasprāt, pie mums spēj sagatavot arī ļoti labus mediķus, bet tas arī ir viss. "Tu samaksā milzu naudu par mācībām, bet ir diezgan skaidri prognozējams, ka liela daļa nespēs nopelnīt naudu, lai atmaksātu kredītus," nopūšas Elīna un piebilst, ka piedāvātā izglītība Latvijā turklāt nesakrīt ar darba tirgu.

Labāku nākotni bērnam 

Vineta (vārds mainīts) Dienai atklāj savu stāstu. Arī viņa tuvākajā laikā plāno braukt prom – uz Vāciju. Sieviete tur jau ir pabijusi un sapratusi, ka viņai ir tuva gan šīs valsts iedzīvotāju daba, gan valsts attieksme. Tikpat liela nozīme ir atalgojumam. Arī ar dzīvesvietu nebūtu problēmu – iesākumā viņa apmestos pie draudzenes. 

Vinetas dzīvesstāsts ir visai skarbs. Viņa viena audzina savu astoņus gadus veco meitiņu. Sieviete dzīvo mazpilsētā, un atrast darbu esot ļoti grūti. "Situācija nav viegla, ja arī paveicas atrast darbu, samaksa nav lielāka par minimālo algu, bet ir jāmaksā par dzīvokļa īri, bērnudārzu, internetu, telefonu. Pāri nekas nepaliek, nevaru savu meitiņu pat uz Zooloģisko dārzu aizvest. Ļoti gribētu savu mājiņu laukos, nodarboties ar lauksaimniecību, bet saprotu, ka tas ir tikai sapnis, jo man nav savas zemes un naudas iesākumam. Aizbraucot uz ārzemēm, vismaz būtu cerība kaut ko nopelnīt, atlikt, varētu atgriezties Latvijā," atklāj Vineta. Tajā pašā laikā viņa saprot, ka ir jāpaiet vairākiem gadiem, lai vispār varētu sākt runāt par iekrājumiem. 

Vinetai lēmums par aizbraukšanu nenāk viegli, tomēr viņa patlaban neredz iespējas izdzīvot Latvijā un arī pieļauj, ka ar laiku nemaz pēc dzimtenes neilgosies. "Es nāku no trūcīgas ģimenes, kopš sevi atceros, vienmēr ir nācies cīnīties ar naudas trūkumu. Mani tuvākie cilvēki ir miruši, viena dzīvoju jau kopš 15 gadu vecuma. Tikai nesen pabeidzu vidusskolu, ātrāk nevarēju, bija jāstrādā. Ļoti vēlos mācīties tālāk, bet tā ir ekstra, ko nevaru atļauties. Ļoti vēlos sev un meitai labāku nākotni, Latvijā es to neredzu," savas dzīves skarbo realitāti ieskicē Vineta.

Visu Aļonas Zanderes rakstu Lai varētu pabarot bērnus lasiet ceturtdienas, 4.jūnija laikrakstā Diena!