Drīz būs gads kopš Saeimas vēlēšanām, pirms kurām partijas, kas tagad apmēram pusgadu ir valdībā, tā teikt, ar putām uz lūpām apgalvoja, ka ātri vien tiks galā ar OIK maksājumiem elektrības patēriņa rēķinos. Vai manāms, ka šis solījums pildās?
No malas skatoties, var rasties priekšstats, ka jā. Bet, kā saka, velns jau vienmēr slēpjas detaļās. Un, ja mēs skatāmies šīs detaļas, tad drīzāk iespaids rodas, ka pamazām notiek atgriešanās pie iepriekšējā kursa, kad nevis mēģināja cīnīties ar šo afēru, bet gan vienkārši taisīt tai piesegu.
Kas tā liek domāt?
To varu pierādīt. Vēl pagājušajā Saeimā izdevās panākt, ka tiek atvērts elektroenerģijas tirgus likums, Saeimas Tautsaimniecības komisija virzīja likumprojektu, kas ātri novērstu šo OIK afēru un panāktu būtisku OIK sloga samazinājumu, turklāt tiesiskā veidā.
To pārcēla uz šo Saeimu.
Jā, un drīz būs gads, kopš tas nostāvējis bez virzības. Proti, tas pusgadu stāvēja Saeimā, gaidot, kad tiks skatīts otrajā lasījumā, lai arī priekšlikumu iesniegšanas termiņš beidzās jau janvārī. Kad es prasīju, kāpēc tas iestrēdzis, man atbildēja, ka ekonomikas ministrs esot lūdzis, lai to nevirza. Pavasarī, mēnesi pirms Saeimas brīvlaika pēkšņi Ekonomikas ministrija lūdza vēl pagarināt priekšlikumu iesniegšanas termiņu, jo gribot iesniegt arī savus priekšlikumus. Un tie priekšlikumi, ko viņi iesniedza, pēc būtības torpedē to skaidro, vienkāršo ietvaru, kāds bija šī likumprojekta sākumā.
Konkrētāk?
Bija paredzēts, ka tiem, kuri nepilda atbalsta nosacījumus vai krāpjas, šis atbalsts nepienākas. Ja atbalsts ir bijis saņemts nelikumīgi, izkrāpts, tad tas jāatdod valstij. Ir jābūt reālām pārbaudēm, lai tiešām atsijātu pelavas no graudiem. Un savukārt tiem, kuriem šis atbalsts pienākas, tas pienākas samērīgs, nevis pārmērīgs – tā, kā to paredz Eiropas Savienības (ES) tiesību normas. Jo patiesībā, ja pēc būtības mēs paskatāmies, tad Latvija joprojām turpina īstenot ar ES nesaskaņotu, principā nelikumīgu atbalsta shēmu – Latvija pašlaik nepilda to, ko apsolījusi Eiropas Komisijai (EK) – šo OIK atbalsta shēmu EK saskaņoja vien ar konkrētām atrunām, starp kurām bija arī nosacījums, ka Latvija novērš pārkompensāciju, kas pēc būtības joprojām nav izdarīts. Ekonomikas ministrija ne tikai šo visu ievilka, bet arī sadeva priekšlikumus, kas nupat minētos nosacījumus torpedē. Piemēram, noprotams, ka ministrija vēlas saglabāt atbalsta iespējas pat tad, kad atbalsta saņēmēji tiek pieķerti darbībās, kuras grūti būtu vērtēt savādāk kā krāpniecības sastāvdaļu.
Otra lieta – kas tagad notiek ar pārbaudēm? Es redzu, ka tiek taisīts vien šovs uz publiku – atsevišķos gadījumos tiek nolaistas asinis, bet pēc būtības sistēmiska sakārtošana nenotiek. Tā, piemēram, vasarā Ekonomikas ministrija lielījās, ka apturējusi atbalstu vairāk nekā 130 stacijām. Tas bija saistīts ar pieslēguma shēmu pārbaudēm. Te jāpaskaidro, ka elektroenerģijas tirgus likumā jau padsmit gadu ir spēkā norma, ka komersants ir tiesīgs pārdot par paaugstināto tarifu tikai to elektroenerģijas daudzumu, kas paliek pāri pēc pašpatēriņa. Bet, tā kā Ekonomikas ministrija atļaujas bija izsniegusi par visu uzstādīto jaudu, neņemot vērā komersantam nepieciešamo pašpatēriņam, tas radīja komersantiem iespēju krāpties – pārdot nevis tikai pārpalikumu, bet gan visu savu saražoto par paaugstināto tarifu, bet sev nepieciešamo nopirkt pa lēto no Latvenergo, tam izveidojot īpašas pieslēguma shēmas. Kad es vairāk kā pirms gada pierādīju, ka tā notiek un ka Ekonomikas ministrija to nekontrolē, iepriekšējā ekonomikas ministra laikā steidzami izmainīja Ministru kabineta noteikumus, nosakot, ka pārbaudīt, vai ir šādas pieslēguma shēmas, drīkstēs tikai pēc pusotra gada, tas ir, no šī gada 1. jūlija.
Kāpēc tik ilgi jāgaida?
Ekonomikas ministrija tiešā tekstā to pamato ar sekojošo: ja to pārbaudītu tūlīt, tad nāktos atņemt atļaujas. Tātad EM labi zināja, ka notiek krāpniecības, taču tā ne tikai nevēlējās tās novērst, bet sagatavoja tām piesega iespēju. Kas mani reāli pārsteidz, – tika iedots šis pusotrs gads, kura laikā šīs krāpniecības būtu jānovērš, taču nu izrādās, ka vēl trešā daļa to nav izdarījusi un joprojām lieto pieslēguma shēmas, kas neatbilst prasībām. Savulaik biju sagatavojis aprēķinus, lai ilustrētu, ko tas nozīmē. Teiksim, ja stacija ar viena megavata jaudu pārdod visu to apjomu, ko Ekonomikas ministrija tai piešķīrusi, tad gada laikā mums tai būtu vēl jāpiemaksā apmēram miljons eiro. Ja pašpatēriņš ir apmēram 10–20%, tad katru gadu tie ir simti tūkstošu, kurus tādā veidā var izkrāpt.
Viens gadījums bija, kad ierosināja kriminālprocesu par krāpšanos.
Viņi atšķīrās no citām stacijām ar to, ka šī krāpšanās tika pārbaudīta. Ekonomikas ministrija citu staciju datus, kuri liecina par krāpšanos, Valsts policijai "nez kāpēc" nenodod. Vēl vairāk – tur, kur ir pārbaužu rezultāti, kur fakti uzskatāmi parāda iespējamo krāpniecību, Ekonomikas ministrija nevis asi reaģē uz pārkāpumiem, nevis iesniedz šos faktus tiesībsargājošajām iestādēm, bet gan tā vietā komersantiem dod vēl laiku šos pārkāpumus noslēpt. Vai nav absurds?! Ir jābūt vai nu klaji nekompetentam, vai īpaši motivētam, lai tā rīkotos. Redzot šīs nianses, tā vairs nav tikai sajūta, ka notiek nevis cīņa pret OIK krāpniecību, bet gan kaut kādas jaunas politiskas slauktuves veidošanās, tikai zem cita jumta. Piemēram, ir stacija, kuru Ekonomikas ministrija ir pārbaudījusi, pēc atskaitēm tā gadiem deklarē bezmaz vai nulles pašpatēriņu pie tehnoloģijas, kura paredz pašpatēriņu, kas mērāms desmitos procentu. Acīmredzama krāpniecība sevišķi lielos apmēros. Tad jautājums – kāpēc Ekonomikas ministrija uz to atbilstoši nereaģē, lai gan viņiem visa šī informācija ir?
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 3. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Pareizaisjautājums
Serjoznijs
edvinssilavs