Krievijas elite atradusi savu prezidenta kandidātu, 1999. gada 11. decembra SestDienas portretrakstā Krievu ērglis rakstīja Pāvels Širovs, vēl gan pieļāvuma formā. "Jevgeņijs Primakovs, kurš vēl pirms pusgada tika dēvēts par kandidātu, kas apmierina visus – gan labos, gan kreisos –, pakāpeniski aiziet otrajā plānā. Pirmajā iznācis pašreizējais premjerministrs un faktiski valsts pirmā persona Vladimirs Putins. Prezidents Boriss Jeļcins ne tikai "iecēlis" viņu par savu pēcteci, bet arī gandrīz pilnībā nodevis visas valsts operatīvās pārvaldes sviras. Vienīgais, kas var traucēt Putinam, ir Čečenijas kampaņas izgāšanās. Ja pavasarī Mashadovs tāpat būs Groznijā un Basajevs un Hatabs savās "nometnēs" (kuru patiesībā nav, taču Maskavā ir pārliecināti par to pastāvēšanu), sestā premjera, skaitot no Jegora Gaidara, liktenis atkārtos ceturtā premjera likteni. Prezidents tikpat ātri atņems visas sviras, kā to 1999. gada pavasarī izdarīja ar Primakovu, un atradīs sev citu pēcteci."
Kas tad bija zināms par Putinu 1999. gadā? Gadu iepriekš Širovam kāds Krievijas politiķis, prezidenta amata kandidāts 1996. gada vēlēšanās,
privātā sarunā bija teicis: nākamais Krievijas valsts vadītājs, visticamāk, būs cilvēks, kuru mēs zinām, taču nevaram iedomāties, ka viņš būs prezidents.
(Jāpiebilst, ka arī Latvijā eksistēja stereotipi par to, kādam jābūt Krievijas prezidentam, atceros, kā viens no Latvijas ceļa spices reiz teica, ka tam jābūt līdzīgam Jeļcinam – lielam, varenu balsi un spējīgam daudz izdzert.) "Putins tiešām uzradies no nekurienes," rakstīja Širovs. "Atšķirībā no Primakova viņam nebija politiskās pagātnes, kas ļautu radīt kaut vai priekšstatu par viņa uzskatiem un nodomiem. Pelēks, nerunīgs – viņš pilnībā atbilda specdienesta direktora amatam, taču nepavisam ne publiska politiķa lomai, kādā jāatrodas premjeram."
Diez vai loģisks būs apgalvojums, ka par pirmā demokrātiski ievēlētā Ļeņingradas mēra Anatolija Sobčaka vietnieku Putins kļuva VDK uzdevumā, 1999. gadā rakstīja Širovs (šodien dzirdēta arī tāda versija). "Nonācis citā sistēmā, Putins turpināja strādāt tāpat kā VDK – darīja to, ko viņam lika. Varbūt tādēļ, ka zināja: iniciatīva ir sodāma, bet, iespējams, tādēļ, ka viņam nebija šādu spēju. Vienīgais, ar ko viņš bijis pazīstams visās darbavietās, – pilnīga uzticība priekšniecībai. (..) Prezidenta aprindām, kas ir nobažījušās par savu nākotni pēc 2000. gada jūnija, bija vajadzīgs tieši šāds cilvēks: nepazīstams, kuram jebkurā brīdī var atgādināt, kurš un kur viņu atrada, un, protams, uzticīgs. Taču ar to bija par maz, cilvēkam bija jākļūst pietiekami cietsirdīgam. Sergejs Stepašins, kurš sākotnēji tika izvēlēts šai lomai, izrādījās mīkstčaulīgs, pārāk inteliģents šā vārda krieviskajā izpratnē. (..) No Stepašina mutes diez vai izlauztos frāze par to, ko un kur vajag nožmiegt.
Primakovs sāktu runāt kaut ko līdzīgu – dzīvosim visi draudzīgi. Černomirdins mestos pie telefona, lai zvanītu Šamilam Basajevam. Putins deva pavēli. Precīzāk, vispirms viņam pavēlēja, bet pēc tam jau viņš rīkojās, kā saprata: notiek karš, un ir jārīkojas kā karā. Nav brīnums, ka premjera stingrā rīcība ir izraisījusi sapratni un atbalstu plašos iedzīvotāju slāņos."
Ja nenotiks nekas negaidīts, 2000. gada 4. jūnijā viņš kļūs par otro Krievijas prezidentu, rakstīja Širovs. "Viņam ir nozīmīgs atbalsts arī politiskās elites vidū. Kreisie, kas paniski baidās no varas, ir gatavi samierināties ar vairākumu Valsts domē. Labējiem viņš imponē ar to, ka negatavojas pārskatīt privatizācijas rezultātus. Ja Putins dos ģenerāļiem iespēju attaisnoties par sakāvi iepriekšējā Čečenijas karā, viņam būs nodrošināts armijas atbalsts."
Raksta beigās pats interesantākais – nākamā režīma kontūru prognoze. "Tā būs stabila un ļoti mierīga Krievija. Tāda, kādu gaidīja no Primakova, ja viņam būtu nedaudz mazāk par 70 gadiem. Tajā valdīs pilnīga elites vienprātība. Šajā Krievijā būs neatkarīgie TV kanāli un preses izdevumi. Taču neviens no tiem nekad nenodrukās rakstu par prezidenta un viņa ģimenes locekļu kredītkartēm. Būs lieli ar Kremli saistīti privātie uzņēmumi, kas, iespējams, veidos kaut kādu nacionālās ekonomikas padomi kā Fransisko Franko vai Huana Perona laikos. Pārlieku demokrātiskie žurnālisti nopūtīsies Londonas un Ņujorkas krogos: "Cik labi bija Jeļcina laikos!" Pēc 15 gadiem novecojušie labējo spēku savienības līderi uzvarēs vēlēšanās ar lozungu: "Režīma demokratizāciju!"" Kā redzam, pirmās prognozes ir izrādījušās samērā precīzas. Taču, jo ilgāk kāds ir pie varas, jo vairāk deformē to kaleidoskopu, kurā var redzēt nākotni.
interesanti
Koko
Latvju puika