Lakstīgalu nakts Gaujmalā ir skaistākais, ko latvietis savā mūžā var piedzīvot. Taču, kā noprotams no augšminētajiem mājieniem, ne katram un ne katrreiz tas lemts, jo etnogrāfiski precīzi iemīlēties ir gandrīz tikpat grūti kā atrast papardes ziedu. Jāņu nakts mīlestībai allaž nāk alus smagums līdzi, turklāt papardes zieda problēmu mūsdienu latviešu skolās aplūko jau sestajā klasē, tāpēc ''došanās meklēt papardes ziedu'' nozīmē zināmu nolemtību. Toties lakstīgalu vismaz teorētiski ir iespējams ieraudzīt, tāpēc ir, kur pieķerties brīdī, kad rodas šaubas par vēlēšanos izbeigt bērnību vai kad nekas prātīgāks par putnu vārdiem nenāk prātā. Turklāt lakstīgalas dziesma ir tik skaista, ka var arī neteikt neko (..). Ziedoņa naktī atšķirībā no Jāņu nakts pat svārstīgais latvietis var iztikt bez alkohola, jo te vēl nekam nav jānotiek obligāti, tāpēc tieši šīs naktis kļuvušas par pirmās, nevardarbīgās, šķīstās, īstās mīlestības simbolu.
Protams, ja jau ''pirmās'', tad arī ''nelaimīgās'', ''zudušās'', taču tas šo mīlestību dara tikai latviskāku.
Vārdu sakot, ziedoņa nakts ar lakstīgalu un vismaz vienu mīlošu sirdi kā centrālajiem elementiem ir latviskas mīlestības etalons (ievas var būt arī noziedējušas, Gaujmalas vietā var būt arī cits krasts, Staburadzi ieskaitot), un ar to rēķinājušies visi tās apdziedātāji, sākot ar tautu, kas izdomāja latviešu valodu. ''Es staigāju dziedādama, Kā lakstīga lakstīdama.'' ''Lakstīt'' nozīmē ''neatlaidīgi pievērst uzmanību (meitenei, sievietei), lai mīlinātos'', teikts Karuļa kunga Etimoloģijas vārdnīcā. (..)
Lakstīgalas lielo nozīmi apliecina fakts, ka no Imanta Lasmaņa darbiem tautas atmiņā palicis nevis konflikts ar Ojāru Vācieti, bet folklorizējusies dziesma: ''Augu nakti pogo lakstīgalas, Augu nakti baltas laivas klīst, Es pēc tevis ilgojos bezgala – Ievas zied un lauztas nenovīst…'' ar sekojošu solījumu pielauzt nevis meiteni, bet ''baltos ziedus klēpjiem''. Kā daudzas citas lietas, arī šo visskaidrāk izdevies pateikt Veidenbaumam: ''Kur klusā naktī lakstīgalas dzied, Tur klausīties man labprāt tīkas iet: Tur bučoties ar daiļām meitenēm Un izrauties no dzīves ķibelēm.'' Aspazijai padevusies lakstīgalas nozīmes vispārināšana: ''Mūsu dzīve še tik īsa, Cik uz zara putniņš mīt, Simtas krūtīs vēlēšanās Steidzas viena otru dzīt.''
Taču latviskas mīlas jomā daudz revolucionārāks bijis Blaumanis. Vienā no saviem populārākajiem dzejoļiem viņš (..) pārvar vidzemnieciski lokālo Gaujmalas sindromu un ziedoņa straujo beigu nolemtību, ievērojami paplašinādams tautas iespējas mīlēt citos gadalaikos un citā vidē: ''Nebij mēnesnīcas, nebij ziedu, Nepogāja arī lakstīgala, Rudens dubļos malu malas slīka, Un bez cimdiem drusku rokas sala. Ne pie strauta malas puķu lejā, Birzē ne, kur maigas ēnas valda, Gluži vienkārši mēs satikāmies Pie vēl nenokopta brokastgalda…''
Taču, tiklīdz Blaumanis bija lakstīgalu atbrīvojis no atbildības par tautas dzīvā spēka uzturēšanu, citi ar Raini priekšgalā to tūlīt iepina sociālās kolīzijās, radot vairākus parodēšanai domātus pantus, kuros ne vēsts no mīlestības un saldsērīgām atmiņām, vien bažas par nākotni: ''Ak, Lakstu Gaili, nedziedi, Pie bankas loga sērīgi! Tur procenti kā dūmi kūp, Tur mani depozīti drūp.''
Mūsu dienās, kad gan sociālajā, gan tautas izdzīvošanas jomā ir tik daudz raižu, būtu jāizvairās no lakstīgalas novalkāšanas utilitāru mērķu vārdā.
Lakstīgala jāsaglabā jaunatnes audzināšanai latviskas skaidrības garā vissarežģītākajā laikā – ziedonī, kad audzinātājs nevar izsekot savus audzēkņus visos upmalas krūmos un vienīgā acs, kas par viņiem ir nomodā, pieder mazajam pelēkajam putniņam, kuru tik grūti ieraudzīt, bet kura balss – žēlabaini, vairākreiz atkārtoti balsieni ''vīt'', ''tak'' un ''kerr'' – ir viena no skaistākajām putnu balsīm.''
Nepalaidiet garām lakstīgalu šopavasar!
Vecis
Aizsajūsmasaizrāvāselpa