Šodien, kad Latvijas futbola izlase kā līdzīga pret līdzīgu cīnās ar Andoru un zaudē Gibraltāram, kur, godīgi sakot, īsti nav vietas futbola laukumam, negribas ticēt, ka ir bijis arī citādāk, ka arī futbola lielvalstis Latviju nav varējušas apspēlēt ar vienu kāju. Kopš 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīra ir pagājuši jau 16 gadi, un, jo tālāk aizejam no 0:0 pret Vāciju ar vismaz divām Latvijai nepiešķirtām pendelēm, jo nereālāki šķiet šie notikumi. Te nu jāatgādina, ka jau sen pirms 2004. gada Latvija ik pa laikam pamanījās cienīgi nospēlēt pret grandiem. Kad 1992. gada rudenī pirmoreiz biju Spānijā, nomales krodziņā ilgi nebija jāskaidro, kas ir Latvija, krodziniece zināja, ka tā ir valsts, kas nupat nospēlējusi neizšķirti ar Spāniju, turklāt nevis draudzības spēlē, bet 1994. gada pasaules meistarsacīkšu kvalifikācijas spēlē. Savā kvalifikācijas grupā Latvija gan toreiz palika priekšpēdējā, sestajā vietā, bet 12 spēlēs vismaz bija pieci neizšķirti, to skaitā arī viens pret pirmās vietas ieguvējiem spāņiem.
"Protams, mēs ļoti gribam uzvarēt, taču, vērojot Latvijas izlases spēli ar dāņiem, nospriedām, ka šis prieks mums viegli nenāks," Latvijas sporta žurnālistiem, ieskaitot Māri Meisteru no Dienas, pirms spēles teica Spānijas izlases treneris Havjers Klemente. Latvijas izlases galvenais treneris Jānis Gilis, atgādinājis, ka lielākā daļa Spānijas izlases futbolistu nāk no Madrides klubiem Real un Atletico, kā arī no CF Barcelona, prognozēja tādu pašu Latvijas izlases taktiku, proti, no aizsardzības, kā pret Dānijas izlasi, kura nebija spējusi Latviju pieveikt.
Spēle notika trešdienā, 23. septembrī, un ceturtdienas, 24. septembra, Dienas pirmajā lapā Māris Meisters vēstīja: Vēl viena sensācija Rīgā. "Latvija ir sagādājusi futbola pasaulē otro sensāciju pēc 26. augusta, kad 0:0 neizšķirti tika nospēlēts ar Eiropas čempioni Dānijas izlasi. Mačs, protams, sākās ar spāņu futbolistu uzbrukumiem. Vārtu momentu pie Latvijas izlases vārtiem pietika, bet, kā jau tas bija spēlē ar dāņiem, savā vietā un īstajā laikā vienmēr bija mūsu vārtsargs Karavajevs. Spēle vārtu gūšanas momentu ziņā bija itin līdzīga. Teicami priekšējā līnijā darbojās mūsu uzbrucēji Linards un Bulders, bet pie mūsu vārtiem visu iespējamo un neiespējamo darīja Latvijas izlases aizsargi ar Dzintaru Sproģi priekšgalā. Kad atskanēja tiesneša finālsvilpe, nedaudzie 6220 skatītāji Daugavas stadionā "uzsprāga"."
25. septembra Dienā spēle tika analizēta divos rakstos. Rīga kļūst par pasaules futbola zvaigžņu biedu – secināja Māris Meisters. "Diez vai kāds no kājbumbas mīļotājiem gan pašu mājās, gan ārpus Latvijas gaidīja tādas sensācijas atkārtošanos kā neizšķirts 0:0 pret Dāniju. Pāri savai galvai var pārlēkt tikai vienreiz! Ja tas notiek atkārtoti, runa vairs nav par nejaušībām, bet gan par likumsakarībām. Vēl jau pienāks arī laiks, kad Latvijas izlase sāks uzvarēt…
Pirmdien, sagaidot Spānijas izlasi lidostā, acīmredzama bija Pireneju pussalas futbolistu pašpārliecinātība. Taču mūsu futbolistiem bija vēlme pierādīt, ka 0:4 Īrijā bija nejaušība. Arī Latvijas sastāvā bija kopā visi labākie. Spēles raksturs gan pirms, gan pēc pārtraukuma bija nemainīgs. Masveidīgi spāņu uzbrukumi paretam mijās ar itin asiem mājinieku pretuzbrukumiem. Kaut arī spāņu teritoriālais pārsvars šaubas neradīja, Latvijas izlases vārtu tuvumā viņiem izdevīgu situāciju bija diezgan maz. Pēcspēles preses konferencē Havjers Klemente bija padrūms, bet Jāņa Giļa vaigs staroja."
Otrajā rakstā Bez rozā brillēm Arturs Vaiders vispirms nokritizēja organizatoriskās nepilnības, tai skaitā Tramvaju un trolejbusu pārvaldi, kuras neizdarības dēļ 5. maršruta trolejbusu bija par maz, tāpēc daudzi nokavēja spēles sākumu. Spāņiem piemērotu viesnīcu Rīgā tolaik faktiski vēl nebija. Arī par spēlētāju patriotismu Vaideram bija savs vārds sakāms: "Viens no saviļņojošākajiem brīžiem bija jau pēc spēles. Apmainījis ar spāni krekliņu, Rolands Bulders, vēlāk arī Ainārs Linards, devās uz azartiska līdzjutēju pulciņa pusi, kas visu spēli vicināja Latvijas karogus. Tikai divi vien. Kamēr viņu būs tik maz, būs daļa futbola draugu, kurus uz stadionu neatvilinās pat tas, ka pārtraukumā tika demonstrēti ne vien bjusti, bet arī kaut kas zemāk par tiem. Piederību Latvijai diemžēl nevar apliecināt vienīgi ar prasmi spēlēt futbolu. Bet vislielāko pārsteigumu sagādāja preses konference, kas notika divās valodās – spāņu un… krievu. Un tas vairs nav sīkums."