Atliek tikai nopūsties, atceroties 2003. gadu, kad šo rindu autors ar copes biedru pa Alūksnes ezera ledu izdzīvojās 23. aprīlī (taisnības labad jāpiebilst, ka, izņemot vienu vīru, kuru ieraudzījām uz ledus ezerā, kam malas jau bija atkusušas, un kura atrašanās tur mums deva drosmi labu gabalu brist līdz ledus malai un rāpties augšā, neviens cits makšķernieks uz ezera todien tā arī neparādījās, lai gan nesen runāju ar vienu copmani, kurš dzīvo Alūksnes ezera malā, un viņš apgalvoja, ka togad uz ledus esot uzgājis vēl vienu dienu vēlāk). Tādas ziemas bija, bet, tā kā klimats mēdz ne tikai mainīties, bet arī svārstīties, nevar izslēgt varbūtību, ka līdzīgu ziemu mēs tuvākajos gados vēl pieredzēsim.
Savulaik populārais copes apskatnieks Juris Robežnieks man reiz teica, ka agrākais datums, kurā viņš kāpis uz ledus, ir 27. oktobris. Arī pirms 25 gadiem marta beigas bija pats karstākais ziemas copes laiks, liecina 1994. gada 19. marta SestDienā publicētais raksts Dieva vietā virs ūdeņiem, jo par neaktuālām tēmām Diena nekad nav rakstījusi.
"Arheologi pie Burtnieku ezera atraduši vīrieša skeletu ar plati atplestām rokām un ielauztu galvaskausu," rakstu sāka šo rindu autors. "Tas liecina, ka jau mūsu zemes pirmajiem apdzīvotājiem, senajiem zvejniekiem un makšķerniekiem, ir piemitis netikums plātīties ar gūto lomu un ka jau pirmatnējās sievietes visai neadekvāti reaģējušas uz jokiem, kas saistīti ar prombūtni no ģimenes. Jāņem gan vērā arī tas, ka senajiem ģimenes apgādniekiem sameloties bija nesalīdzināmi grūtāk, jo viņiem, kā rāda atrastais skelets, bija īsas kājas. Tā nu dabiskās, resp., protosociālās, izlases ceļā īskājainie tika izskausti, un izveidojās slaidais latvieša tips, kas nekad nemelo. Taču uz ūdeņiem viņu velk tikpat stipri kā mūsu tālos senčus.
Bet kad tad uz ūdeņiem ir visdievīgākais laiks? Protams, agrā pavasarī, kad saulīte jau silda, bet cilvēks vēl kā Kristus var staigāt pa ūdens virsu un ar urbi kā scepteri klaudzināt virs pavalstnieku galvām.
Šī iešana Dieva pēdās ir tik vilinoša, ka Rīgā uz Vanšu tilta reizēm viss trolejbuss nošalc, ieraugot melnus siluetus sēžam Daugavas attekā uz ledus sprīdi no vaļēja ūdens. Apziņa, ka vari tikt klāt tādām vietām, kuras vasarā jāskata no krasta, dzen ziemas makšķernieku pulkus kilometriem tālu, bet krastā palicēji tikmēr lasa Blaumani vai klausās radioziņas par kārtējiem jūrā aizpūstiem zvejniekiem un apbrīno viņu pārgalvību. Tā nav izskaidrojama ar potenciālā loma lielumu. Ceptu salaku dēļ vien uz graudainā un viltīgā pavasara ledus cilvēks nelien. Latvijā ir daudz vairāk bojā gājušu bļitkotāju nekā alpīnistu.
Dažam labam bļitkošana var šķist ne vien bīstama, bet arī apnicīga nodarbošanās: biezi jāģērbjas, tālu jāiet, ilgi jāsēž un visu laiku jārausta, turklāt, ja vienā vietā neķeras, jāurbj un jāurbj. Mīļie cilvēki, arī pats Dieviņš tāpat sēž pie debesu āliņģa veselu mūžību un zvejo uz mums, tikai balto un sarkano tārpu vietā Viņš lieto mīlestību.
Taču sevis likšana Dieva vietā ir bīstama. Kas to nepamana, tas ielūst ledū un noslīkst, tas tiek aiznests jūrā, to Peipusā apēd vilki, tas pārdzeras un nosalst uz ezera vai dabū sirdstrieku, cīnoties ar mūža zivi. Pērn 10. janvārī kādai dāmai Babītes ezerā bļitku pakampa 2 kg smaga karūsa. Tas ir divkāršs retums: pirmkārt, karūsas šajā laikā parasti guļ un neķeras, otrkārt, arī dāmas uz ledus sastopamas retāk. Dāma zaudēja samaņu.
Lai gan bļitkotāji jeb, latviskāk izsakoties, žibulētāji stāsta par makšķerēšanu arī tik lielā, pēkšņi uznākušā aukstumā, ka pat šņabis nav lijis laukā no pudeles, tomēr visīstākā cope, tāpat kā mīlestība, ir pirmā un pēdējā – uz pirmā un uz pēdējā ledus. Latvijā pēdējais ledus – ja tas vispār ir – var būt līdz pat aprīļa sākumam. Rīgā jau zaļas lapas, kad Piebalgā vēl var bļitkot."
Tajā rakstā bija arī teikts, ka Peipusā ledus ir līdz aprīļa vidum. Laiki ir mainījušies: mūsdienās igauņi uz pēdējā ledus bļitkotājus vairs nelaiž. Ne asakas!