Megapopulārais poļu kinoaktieris Daniels Olbrihskis 1991. gada decembrī ieradās Rīgā, un SestDiena nepalaida garām iespēju viņu intervēt.
Par Olbrihska ceļu uz Rīgu var lasīt portālā Kinoraksti.lv citētajā fragmentā no Augusta Sukuta grāmatas Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture. "..Režisoram Andžejam Vajdam patīk Arsenāla ideja 1991. gada nogalē Rīgā rīkot viņa filmu dienas, viņš pat pašrocīgi sastāda retrospektīves sarakstu, tikai nezina, vai varēs braukt līdzi savām filmām – varbūt tieši tai laikā Polijā būs vēlēšanas, un politika viņam šobrīd ir svarīgāka par kino. (..) Decembrī sala pārņemtajā Rīgā ieripo Lodzas kino muzeja busiņš, pārkrauts ar filmu bundžām, un kinoteātrī Lāčplēsis tiek izrādītas 17 Andžeja Vajdas filmas. Starp tām – Kāzas, Viss pārdošanai, Marmora cilvēks, Dzelzs cilvēks, Dantons, Korčaks... Andžejs Vajda ir pilnvarojis Danielu Olbrihski pārstāvēt viņu Rīgas festivālā, un Vajdas aktiera ceļš no Polijas ir dramatisks. Ar auto pāri robežām šajos laikos braukt ir neprāts, Olbrihskis lido uz Viļņu, bet Marge brauc viņu sagaidīt ar mašīnu, kura ceļā salūst. Daniels jau sāk domāt, kā tikt atpakaļ uz Varšavu, bet tad nāk meitene no Rīgas ar rozi rokā un metas viņam ap kaklu. Lai viņu nomierinātu, Daniels velk no somas šampanieti, bet pēc tam nakts vilciena kupejā aktieri atpazīst divi krievi, un nu viņam visu nakti jādzer. Rīgā grafiks ir saspringts – filmē Latvijas Televīzija, intervē Diena un Kino muzejs, tad preses konference un tikšanās ar skatītājiem... Nav nekāds brīnums, jo Olbrihskis kādreiz bijis populārākais polis Padomju Savienībā."
Olbrihski 1992. gada 4. janvāra SestDienai intervēja kinokritiķis Agris Redovičs, viņa intervijas ievadā rakstītais apstiprina Sukuta stāstīto: "No rīta satiku sagurušo Lodzas kino muzeja direktoru, kurš bija kopā ar Olbrihski vakara, nakts un rīta cēlienos. "Ko tu tāds nomākts?" jautāju. "Nejautā labāk, visu nakti dzērām šņabi, ne acu neesmu aizvēris." "Kā tad Daniels?" "Mierīgi, no rīta noskalojās dušā, it kā nekas nebūtu bijis, smaidīgs iekāpa mašīnā un aizbrauca uz Viļņu." Olbrihskim tā bija ceturtā negulētā nakts. Viņam ir 47 gadi. Par filmēšanās dienu viņš saņem 3–5 tūkstošus dolāru. Meiteņu zināšanai piemetināšu, ka Olbrihskis nav vis jauns un slaids, kā tas varbūt no filmām šķiet, bet mazs un drukns, taču joprojām dzirksteļojošs vīrietis."
Kad Olbrihskis Redovičam vēlreiz bija izstāstījis par savu dramatisko ceļu līdz Rīgai, intervētājs atklāja faktu, ka visplašākajā padomju kino vārdnīcā, kas iznākusi 1986. gadā, Olbrihska vārds nav pat pieminēts. Olbrihskis: "Es par to nebrīnos, lai gan 70. gados biju vispopulārākais ārzemju aktieris Padomju Savienībā. Krievu publikas sajūsmu es nekad neaizmirsīšu. Un tad pēkšņi kā ar nazi nogriezts. Kā daudzi mākslinieki tajā laikā, es iesaistījos Solidaritātes kustībā. Liels pārdzīvojums man bija Gdaņskā, kur 1981. gadā, Leha Valensas uzaicināts, lasīju Mirušo piemiņai, godinot 1971. gadā nogalinātos. Visa pilsēta bija ielās, visur bija izkārti skaļruņi. Un vēl 25 miljoni pie televizoru ekrāniem. Sāku runāt, un pēkšņi pūlis, grandiozs runas koris sauc: "Viņš ir ar mums! Viņš ir te!" Ja es nebūtu rūdīts aktieris, es sāktu raudāt no aizkustinājuma. Vēlāk teicu Valensam, ka tā bija mana labākā loma."
Redovičs jautāja: "Padomju Savienība atnesusi daudz posta Polijai. Vai jūs priecājaties tagad, kad impērijas vairs nav?" Olbrihskis: "Mēs esam daudz cietuši ne tikai no Krievijas, bet arī no Vācijas. Un pret mūsu lielajiem kaimiņiem, kas nāca un laupīja, naida komplekss Polijā bija, ir un būs. Jāpaiet ilgam laikam, kamēr pārestības aizmirsīsies. Lūdzam Dievu, lai impērijas sabrukums neatnestu pasaulei jaunu naida vilni. Pie mums notiek dažādas stulbības, nejaukas izrīcības, bet tāda sprieguma, kāds jaušams impērijas drupu kaudzē, tāda mums nav. Ar Baltiju viss būs kārtībā, te ir veselīgs nācijas kodols. Bet, kas notiks Ukrainā un Baltkrievijā, grūti paredzēt."
Vaicāts, vai viņam ir daudz draugu, Olbrihskis teica: "Draudzība, tāpat kā mīlestība, prasa, lai to kopj. Mana profesija, dzīve viesnīcās, vilcienos, lidmašīnās neatstāj tam laiku. Mana māte vēl ir dzīva, bet man nav laika būt labam dēlam. Man nav laika būt labam tēvam, lai gan man ir trīs bērni no trim sievām. Ja man atliek laiks, es cenšos būt kopā ar viņiem."