1994. gada nogalē arī banku krīze vēl tikai klusu zagās klāt, cilvēki nebija iebaidīti. Lielās peļņas laiks azartspēļu vietām sākās reizē ar kreditēšanas bumu. Tad varēji bankai atzīties, ka mēdz ieslīdēt šajās iestādēs, pieņemot, ka banka to redz tik un tā, bet bankas darbinieki tikai pasmaidīja un deva tev jaunus kredītus. 2008. gada finanšu krīze šos abpusējos priekus izbeidza, lai gan ātro kredītu firmas nevar nomierināties vēl tagad.
Tomēr 1994. gadā jau netrūka arī to, kam pietika zināšanu vai pieredzes, lai saprastu, ka kazino uzvarēt nav iespējams. Vide, kurā dzīvo tikai ļaunais – ar tik bargu virsrakstu 1994. gada 1. decembra Dienas pielikumā Mājai un ģimenei spēlmaņus pievērsties mājai un ģimenei, nevis stūrēt uz parādu cietumu vai meklēt stipru zaru aicināja Reinis Zālītis. Raksts sākās ar kategorisku apgalvojumu: "Ja cilvēkam būtu ļauts izvēlēties vienu ļaunumu no diviem – kļūt atkarīgam no alkohola vai azartspēlēm –, ne mirkli nedomājot, teiktu: labāk kaut spaiņiem dzer šņabi, tikai nesāc spēlēt!" Tā Dienai apgalvoja kāds Igors, kurš bija gājis cauri abām atkarībām – zināja, ko runā. "Biju neizpratnē," teica raksta autors. "Kas gan spēlē tik ļauns, ka no tās jāvairās kā no spitālības? Ja līdzekļi atļauj, ieej kādā no daudzajām spēļu automātu zālēm, kazino vai Admirāļu klubiem, iedzer sulu vai kafiju, uzspēlē. Iespēja laimēt taču ir tik vilinoša! Dzērāju pazīst jau pa gabalu, bet kāda vaina solīdam spēlmanim?"
Tad nu Igors Dienas nezinītim paskaidroja, kāda ir atšķirība. "No alkohola cilvēks kļūst atkarīgs tikai pēc ilgstošas tā lietošanas, bet atkarība no spēles iestājas jau pirmajās dienās, vienam otram jau pēc pirmajiem sīkajiem laimestiem." Igors pirms krišanas azarta grēkā desmit gadu bija plostojis, bet pusgadu ilgajā azartspēlētāja karjerā teicās degradējies vairāk nekā savā dzeršanas desmitgadē – degradējies gan morāli, gan psiholoģiski. "Dzeršanas laiku reizēm atceros ar smaidu (kādi tik podi netika gāzti!), bet spēli gan tikai ar nožēlu. Starp dzeršanām bija arī apgaismības brīži, kuros pārdomāju dzīvi, apzinājos, ka nemitīgi daru pāri sievai un bērniem. Spēlējot aizmirsu visu, nebija ne laika, ne telpas. No bāra sieva vēl varēja mani izdabūt, bet mēģinājumi mani dabūt laukā no spēļu zāles bija bezcerīgi, kļuvu pat agresīvs. Tāpēc saku: dzeršana ir tikai slimība, bet spēlēšana vēl arī velnišķa apsēstība. Zināju tikai to, cikos atver spēļu zāli un cikos to slēdz – dzīve ritēja starp šiem diviem laikiem. Darbā un mājās, lai ko darīju, domāju tikai par spēli. Nenormālā apsēstība vairāk izteikta tiem spēlmaņiem, kuriem naudas nav daudz, jo viņus nemitīgi urda doma: paspēlētais jāatvinnē! Taču cīņa ar kompjūteru, kurš ieprogrammēts uzvarēt, ir bezjēdzīga. Tā ir kā dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām. Protams, automāts ik pa laikam «izspļauj» laimestu cilvēka azarta uzturēšanai, bet beigās tik un tā uzvarēs melnā kaste."
Igors atklāja arī savu finanšu plūsmu. "Bingo vienas stundas laikā nospēlēju vidēji trīs latus, bet Admirāļu klubā 15 minūtēs var zaudēt 70 latus! Mani vidējie ienākumi mēnesī bija 250–300 lati. Lielākā summa, ko paspēlēju vienā dienā, bija 130 lati, bet vidēji nospēlēju 60 latus. Protams, vinnēju arī. Kad gadījās lielāks laimests, prātā bija viena doma – rīt varēšu spēlēt pa īstam! Dzeršanas laikā vainas apziņa lika rūpēties par ģimeni, bet no spēlēšanas brīvajā laikā nopelnītās naudas viņi neredzēja neko!"
Vaicāts par bērnu attieksmi pret azartspēlēm, Igors teica: "Dievs dod, ka mans bērns, iegājis spēļu zālē, nekad nevinnētu! Ja jau pirmajās reizēs no automāta saņems vairāk, nekā tam iedevis, būs slikti."
Arī kāds spēļu zāles darbinieks Dienai anonīmi apliecināja, ka spēle ir viena no legālajām narkotikām un tās ietekme uz psihi ir graujoša. Sievietes kļūst atkarīgas ātrāk nekā vīrieši, un viņām ir grūtāk no šīs atkarības tikt vaļā. Ja Latvijā spēļu zāļu atklāšana turpināsies tādā tempā kā līdz šim, būs nepieciešamas speciālas klīnikas atkarīgo ārstēšanai, vēl piebilda spēļu zāles darbinieks. Ko lai te vēl saka? Tikai to, ka neesmu tomēr redzējis nevienu, kuru citi aiz rokām vilktu spēļu zālē iekšā. Katrs cilvēks, mūsu morāles etalonus "Sajmas atlajdējus" ieskaitot, tur ieiet pats.
Alkohols ir Dieva dāvana cilvēcei,
Pravietisnejaukais