Ar bizītēm būšu vēlāk
Ja runātu spāniski, iejuktu pūlī kā savējā. Šī nav Āfrika, kur ādas krāsa nodod, – te, Dienvidamerikā, ir tāds cilvēku mistrojums, ka izcelties grūti. Par to priecājamies jau pirmajā vakarā, kad, ceļa somas nolikušas, izejam tumšajās Bogotas ielās. Abas ar draudzeni Māru klīstam kā apmātas, jo ceļš ir bijis tāls, laika joslas mainījušās, aviokompānijas dāsnas, dzērienu daudz un garšīgi. Taču pilsēta ir jāpieradina jau pirmajā vakarā, neviens taču mūs neapēdīs, vai ne? – esam vienisprātis.
Atbraucām ar transmilenium, kas ir kā garš autobuss ar vilciena vagoniem, un caur logu redzējām trakojošu pūli ar karogiem. Tas izrādās pavisam tuvu mūsu naktsmītnei, un mēs dodamies turp. Pūlī pārsvarā ir jaunieši, tādi globāli hipsteri, kam jo nošņurkušāk, jo labāk. Ir līderi, ap kuriem citi aplīp, ir saukļi un dziesmas, ir kopīgs adrenalīns, kas pa naksnīgo saietu veļas kā vienojoša asinsrite. Temperamenta daudz, agresiju nejūt, tāpēc iejūkam pūlī un baudām. Nav svarīgi, par ko viņi cīnās, ir labi sajust, ka neviens tevi kā svešķermeni neizstumj un liek mierā, jo lielpilsētā vietas pietiek visiem uzskatiem un sejas vaibstiem.
Naktsdzīve visapkārt sit augstu vilni, un, kopīgajā enerģijas plūsmā iekļuvušas, peldam no ielas uz ielu. Mazas ēstuves, pilnas dzertuves, grafiti un drazas, milzīgas motorolleru noliktavas pagrabstāvos, vārtu rūmes, no kurām izšaujas dažādi braucamie rīki, atkritumu kastes, kurās rakājas suņi, kaķi un cilvēki, antīkas telefona būdas, trokšņi, smaržas, smiekli… Palmās spocīgi rotaļājas neona gaismu atspīdumi, bet debesskrāpji ietiecas naksnīgajās debesīs tā, ka pazūd. Kaut arī esam kalnos un laiks ir pavēss, temperamentā un ņudzekļa blīvumā ir sajūtama tveice. Ne tā, kas termometrā, bet tā, kas jutekļos un Markesa Simts vientulības gados. Pēc sejām un uzrakstiem spriežam, ka esam studentu rajonā. Ejam, kur acis rāda, taču ik pa brīdim kāds labvēlis izteiksmīgiem žestiem signalizē, kur iet nevajadzētu nekādā gadījumā. Pantomīmas ir dažādas, ieskaitot nepārprotamo kustību ar pirkstu gar kaklu. Griezīs, vai?
Vajadzētu it kā bīties, taču zemapziņa un maģiskā tveice liedz to darīt. Apēdam pa empanadai, kukurūzas miltu pīrādziņam, iedzeram vīnu un pēc debesskrāpju orientieriem meklējam atpakaļceļu. Vēl man nav to bizīšu, ko pēc nedēļas pusotras Santaugustīnā sapīs balti tērpušās frizieru skolas meitenes laukumā pie baznīcas, padarot pavisam līdzīgu vietējai; vēl neesam naktī ar taksometru devušās tuksnesī, lai agrā rītā tur klīstu vienas pašas; vēl neesam atstājušas savas somas nezināmam džipam uz jumta, vien ar žestiem vienojoties par satikšanos atpakaļceļam; vēl neesam nakšņojušas pilsētiņā, kurā pilnībā pazudusi elektrība un notikt varētu nez kas; vēl neesam tumsā un negaisā ar jau pieminēto transmilenium traukušās naksnīgos piedzīvojumos, taču tā bezvārdu uzticēšanās un apziņa "viss būs labi" jau iemājojusi mūsos.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 27.jūlija - 2.augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!