Kad pavasarī devos ceļojumā uz Grieķiju, man pat prātā nenāca, ka šī zeme ir tik skaista un draudzīga. Lai gan iznāca būt tikai Atēnās un Peloponesas pussalā, priekšstats noteikti ir gūts, un atzīstos: šī valsts mani ir savaldzinājusi tik ļoti, ka pilnīgi droši varu teikt – esmu tajā iemīlējusies!
Dažādās Atēnas
Protams, kaut kāds priekšstats par Grieķiju ir katram: vai nu pēc Džeralda Darela krāšņo bērnības atmiņu aprakstiem par dzīvi Korfu salā, vai ziņām par kārtējiem streikiem un nemieriem, vai kārtējo reizi uzzinot, ka grieķi atkal lūguši aizdevumu, kas, visticamāk, netiks atmaksāts. Taču jāatzīst – kad izbaudīta grieķu viesmīlība, par negatīvo saistībā ar šo zemi vispār vairs nav iespējams domāt. Tāpat kā par leģendāro grieķu slinkumu vai Ziemeļāfrikas bēgļiem, kas pārplūdinājuši arī šo valsti, jo gluži vienkārši Atēnās viņus neredz (pirms pāris gadiem situācija gan esot bijusi pilnīgi citāda).
Tiesa, pirmais rīts pēc nakts reisa šajā pilsētā mums paiet tādā kā migliņā, jo, tā kā viesnīcā esam ieradušies ap pusčetriem no rīta un pēc tam cēlušies jau deviņos, neesam vēl lāgā pamodušies, kad grieķu gids Dominiks jau aicina doties pastaigā pa pilsētu, uzreiz piebilstot – viss ir tepat netālu. Akropole patiešām ir netālu, apmēram 10 minūšu gājiena attālumā no viesnīcas, taču dienas beigās telefonā uzstādītais soļu skaitītājs rāda, ka esam nostaigājuši vismaz desmit kilometru.
Viens no interesantākajiem pilsētas rajoniem, kas izvietojies Akropoles pakājē un ko var sasniegt pēc diezgan pamatīga kāpiena, ir Anafiotika jeb mazā Anafe, kas ir arī viens no Plakas arheoloģiskajiem dārgumiem. Šī rajona tapšanas vēsture ir visai interesanta: 1841. gadā karalis Oto aicinājis cilvēkus palīdzēt pārveidot jauno Grieķijas galvaspilsētu par modernu metropoli un atjaunot savu pili (Atēnas par Grieķijas galvaspilsētu kļuvušas samērā nesen). Kiklādu arhipelāga Anafes salā dzīvojošie paklausīja šim aicinājumam un akmeņainajā ziemeļu nogāzes reljefā zem Akropoles uzcēla mājas, izmantojot tolaik valdošo osmaņu likumu, kas noteica – ja esat izveidojis īpašumu starp saulrietu un saullēktu, tas kļūst par jūsējo. Līdz ar to šeit redzamās mājas ir ļoti līdzīgas Kiklādu salu arhitektūrai – kubikveida, celtas no akmeņiem, ar plakaniem jumtiem un spilgti krāsotiem slēģiem un durvīm. Tiesa, vairs šeit apskatāmas vien 45 no šīm būvēm – pārējās diemžēl gājušas bojā. Taču iespaids tik un tā ir spilgts, un nepamet sajūta, ka šī joprojām ir sava republika ar saviem likumiem.
Otrs tikpat kolorīts rajoniņš (laikam tas ir vispiemērotākais apzīmējums) atrodas netālu no Psiri un pārsteidz jau pirmajā acu uzmetienā, kad iegriežamies ielā, kur gaismekļu loma uzticēta visdažādākā stila lampām un lustrām. Izrādās, savulaik šeit dzīvojuši strādnieki un amatnieki un te bijuši gan mazi veikaliņi, gan visdažādākās darbnīcas. Pēc lielās krīzes šis rajons pamests, taču nu jau vairākus gadus šeit mīt jaunie mākslinieki, kas tagad īsteno daudzus interesantus projektus, arī izveidojuši ielu ar neparastajiem gaismekļiem, ko viņiem saziedojuši apkaimes iedzīvotāji. Šodien šis rajons ir dzīvības pilns – vakaros te darbojas daudzi bāri, kafejnīcas un alternatīvās galerijas, vēl piebilst Dominiks.
Visu rakstu par Grieķiju lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!