Mammu, aizdosi mašīnu?
Ar šādu lūgumu es 2016. gada augustā vērsos pie mammas, mēģinot viņu pierunāt man aizdot savu auto braukšanai uz Franciju. Sev un draudzenei Maijai biju sarunājusi darbvietu kādā vīnogu laukā Šampaņā un organizatoriem apsolījusi, ka manā auto būs vēl divas brīvas vietas. Noteikums bija tāds, ka varam braukt strādāt, ja mums ir savs auto, tāpēc ka darbiniekiem pašiem jānodrošina nokļūšana vīnogu laukos, kas izkaisīti pa dažādām vietām un reizēm atrodas pat divdesmit kilometru attālumā no mītnes. Sākumā man šķita, ka ar to nebūs problēmu, jo gan man, gan Maijai bija savs braucamais, bet augusta nogalē tie abi gluži kā norunājuši salūza. Lai gan manu veco 1997. gada Opel Vectra Caravan mehāniķis saveda kārtībā, saņēmu to vienlaikus ar ieteikumu tālos braucienos nedoties, jo var neizturēt… un tāpēc arī nonācu pie sava jau minētā zvana mammai.
Lai gan mamma labāk par visiem zināja, ka esmu diezgan nervoza auto braucēja un ļoti slikti parkojos (jau trīs reizes biju iekļuvusi parkošanās negadījumos), es viņu mierināju, ka pamatā brauks Maija, kurai savukārt problēmu ar stūrēšanu nav, ko apliecina viņas ikgadējie braucieni ar busiņu uz Austriju slēpot. Galu galā mammas vīrs par mani apžēlojās un ar lūgumu, lai atvedu kādu šampanieša pudeli, uzticēja sava ceturtā Golfa atslēgas. Tā sākās mūsu vairāk nekā 2000 km tālais ceļš uz Šampaņu Francijā.
Kā es ceļā ērci atklāju
Dienu pirms izbraukšanas, kas bija paredzēta 13. septembrī, ar Maiju vēl pirkām ceļojumu apdrošināšanu fiziskam darbam – ja nu gadās, piemēram, ar asajām vīnogu šķērēm nogriezt pirkstu (sliktākajā gadījumā) –, gumijas zābakus un darba cimdus. Izvēlējos gan sarkanus zābakus, gan sarkanus cimdus, lai viss ir glīti saskaņots, jo mēs taču braucam uz Franciju – valsti, ar kuru modes ziņā un izjūtās nevar sacensties neviens!
Naktī pirms izbraukšanas gan nevarēju gulēt, jo rādījās murgi par stūrēšanu. Kopš pēdējā parkošanās negadījuma reti braucu, pamatā tikai pa laukiem, bet, tā kā auto esam tikai trīs cilvēki ar autovadītāja apliecību, tiek izlemts, ka auto būs jāstūrē arī man – lai pārējiem vieglāk.
Lai tas viss ātrāk beigtos, piesakos stūrēt pirmā, taču nekur tālu netieku. Jau netālu no Bauskas man sāk ļoti niezēt ceļa locītava un kasot jūtu tādu kā izcilnīti, tāpēc tuvākajā benzīntankā apstājos un atklāju, ka… man ir piesūkusies milzīga ērce! Lai gan Maija ar matu ērci profesionāli izvelk un pēc ģimenes ārsta, kurš, protams, uzreiz tiek sazvanīts, ieteikuma koduma vieta tiek dezinficēta ar šņabi, man ir tāds stress, ka Francijā sāksies ērču encefalīts vai Laimas slimība, ka no turpmākas autovadīšanas atsakos. Novērtējot manas braukšanas prasmes un pārliecību par saviem spēkiem, visi piekrīt, ka tā arī labāk. Kad iesēžos pasažieru sēdeklī, jau uzelpoju un beidzot sāku kaut nedaudz izbaudīt ceļojumu. Mēs taču braucam uz Franciju lasīt vīnogas un dzert šampanieti – baudīt dzīvi!
Ilgi gan mans prieks par dzīvi un ceļojumu ar auto neturpinās, jo, sasniedzot Poliju, norunātā vietā jāgaida ceļabiedri – vīnogu lasītāji no Balviem, kas izbraukuši pusstundu vēlāk, nekā paredzēts, tāpēc nedaudz kavēsies… Neilgā kavēšanās izvēršas vairākās mokoši garās stundās. Tikai tad, kad jau apsveram domu ceļu turpināt bez viņiem, beidzot ierodas Balvu delegācija, kas, kā izrādās, izbraukusi trīs stundas vēlāk, jo busiņam, ar kuru plānojuši doties ceļā, nav bijusi apdrošināšana. Tomēr satikušies esam, un mēs jau gribam spiest gāzi grīdā, taču tad izrādās, ka balveniešiem vēl vajag čurāt un kafiju, un uzpīpēt… Tas aizņem vēl tikai kādu nieka pusstundu. Kad beidzot dodamies ceļā, pie sevis domāju, cik gan raiba publika esam – tulkotāja un Eiropas apceļotāja (es), mana draudzene Maija, kas tobrīd strādā mārketingā, apdares meistare Līga ar dēlu Juri, kas nupat beidzis vidusskolu, kā arī pieci balvenieši – trīs izbijuši policisti Andris, Juris un Cukuriņš (mūsu dota iesauka), lauksaimnieks Jānis un tālbraucējšoferis Gints. Puse no mums – izņemot mani, Maiju, Līgas dēlu un divus balveniešus – ir jau pieredzējuši vīnogu lasītāji, kas uz Franciju dodas gadu no gada, lai nopelnītu papildu ikdienas ienākumiem, tāpēc esmu pārliecināta, ka mums darbi veiksies labi, nekādi pārpratumi, kādos parasti iekuļos, nav gaidāmi un mēs ar Maiju mierīgi varēsim dzert šampanieti un baudīt Franciju.
Pirmā diena un čigānu tabors
Lai ietaupītu naudu, tiek izlemts braukt pa bezmaksas ceļiem, tāpēc ceļā pavadām vairāk nekā 30 stundu. Kad beidzot sasniedzam Franciju, jūtos mežonīgi pārgurusi, jo, cenšoties kompensēt to, ka nestūrēju, abas šoferītes – Maiju un Līgu – visu laiku izklaidēju ar sarunām un pati aizmiegu tikai uz 15 minūtēm. Nogurumu gan ātri nomaina prieks, jo Lesricejas ciematiņā Šampaņā mūs sagaida pats vīnogu lauku saimnieks Paskāls. Viņš ierāda istabas sev piederošajā viesu mājā, kas parasti tiek izīrēta tūristiem, un atzīst, ka mūs ļoti gaidījis – esam ieradušies pēc viņa sadarbības partneres no Latvijas ieteikuma kā labi un čakli strādnieki. Mājai, ko mums ierāda, ir trīs istabas un viesistaba, ko visi savā starpā draudzīgi sadalām. Man un Maijai tiek atsevišķa istaba otrajā stāvā, balveniešiem divas savienotas istabas, bet Līga ar dēlu apmetas lejā esošajā viesistabā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 4.-10.oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
starp citu
xio