Nākamais profesors – ikreiz teikušas māsiņas, 1933. gada decembrī Rīgas pilsētas 2. slimnīcā nesdamas zīdīt 10. datumā pasaulē nākušo slimnīcas direktora Paula Stradiņa dēlu Jāni (zinu šo stāstu no savas omammas, jo trīs dienas vēlāk turpat piedzima mana māte). Kā māsiņas teica, tā arī notika. Tieši sava tēva, izcilā ārsta un medicīnas organizatora, pēdās dēls negāja, par ārstu nemācījās, bet sekoja viņa padomam un nestudēja arī vēsturi, kas viņu interesēja visvairāk, lai padomju okupācijas laikā, kurā iekrita viņa spēka gadi, nebūtu jāmelo. Jānis izvēlējās ķīmiju, kas 50. gados Padomju Savienībā piedzīvoja īstu bumu, un kļuva gan par akadēmiķi, gan profesoru, bet vēsturi neaizmirsa un laikabiedru atmiņā arī paliek vispirms kā dzīva vēsture, staigājoša enciklopēdija, kura aizraujošajā stāstījumā atdzīvojās ikviena vieta, persona un Latvijas vēstures nogrieznis, par kuru tika runāts.
Vienkāršība un nenoslēpjama labsirdība, pilnīgs augstprātības trūkums, kas tik augstos zinātnes plauktos, kādos Stradiņš atradās, nav nemaz tik bieža parādība, kopā ar minētajām vēstures atdzīvinātāja spējām padarīja viņu, kā teikts Latvijas Zinātņu akadēmijas piemiņas rakstā, par latviešu inteliģences dvēseli:
''Nav tādu izcilību raksturojošu epitetu, kas neiederētos blakus Jāņa Stradiņa vārdam un kas raksturo viņu kā zinātnieku, zinātnes un kultūras vēsturnieku un organizatoru, rakstnieku, atmodas veicinātāju, sirsnīgu kolēģi un gādīgu ģimenes cilvēku.''
Jāatceras, ka eksaktās zinātnes Padomju Savienībā bija ne tikai augstā līmenī, ja reiz boļševiku mērķis, kā to rādīja viņu valsts ģerbonis, bija pasaules iekarošana, bet arī savas nepieciešamības dēļ viena no neatkarīgā kajām sfērām (piemēram var minēt kaut vai faktu, ka padomju ūdeņraža bumbas ''tēvam'' pēc tam disidentam, akadēmiķim Andrejam Saharovam režīms gan atņēma visus apbalvojumus, bet nespēja panākt vienotu viņa nosodījumu no izcilāko padomju zinātnieku puses. Nobela prēmijas laureāts Pjotrs Kapica, 1973. gadā mudināts pievienoties nosodījumam, to nedarīja, atgādinājis, ka savulaik Prūsijas zinātņu akadēmija izslēdza Albertu Einšteinu). Tāpēc akadēmiķa Stradiņa vārdam bija lielāks svars nekā daža daiļo mākslu pārstāvja pozīcijai, kā tas bija redzams atmodas sākumposmā, lai gan politiķim tik nepieciešamās spējas solīt vairāk, nekā var izpildīt, Stradiņš acīmredzami turēja zem sava goda. Filozofijas un socioloģijas institūts līdzjūtībā akadēmiķa piederīgajiem ir bijis precīzs, rakstot, ka reizē ar viņu aiziet vesels laikmets, kad Latvijā zinātnieks bija augstākā autoritāte.
Aristokrātiska vienkāršība
Stradiņa spožās intelektuālās spējas bija redzamas jau 5. vidusskolā (tagad Rīgas Valsts vācu ģimnāzija), kur viņš bija teicamnieks visos priekšmetos un, lai nebojātu liecību, piecnieks viņam tika ielikts arī fizkultūrā, lai gan te Jānis ar labām koordinācijas spējām neesot varējis lepoties.
''Atceroties savus skolas gadus, varu teikt, ka skolā pa daļai esmu bijis līderis, ar kuru daudzos jautājumos rēķinās, iekšēji tomēr vientuļnieks, kas dzīvo pats savu dzīvi iedomu pasaulē ar Anatola Fransa, Sergeja Jeseņina, Jaroslava Hašeka, O’Henri, Šarla Bodlēra un Fransuā Vijona emocijām un varoņiem, tas man šķita daudz svarīgāks par oficiālo skolu,'' – sīki un smalki savu biogrāfiju Jānis Stradiņš ir izstāstījis Līgai Blauai grāmatā Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem.
(Kad pirms dažām dienām iegāju Jumavas veikalā ar cerību 2013. gadā izdoto grāmatu iegādāties, uzzināju, ka pirms 20 minūtēm pēdējais eksemplārs nopirkts un arī apgāda noliktavā vairs neviena neesot.) Skolas laikā Stradiņš sevi saucis arī par naivu: ''Jaunībā biju pat diezgan pārliecināts komjaunietis. Skatos savas tālaika dienasgrāmatas – tās ir ļoti pretrunīgas. Esmu izteicis nožēlu, ka nevaru būt tik ideāls kā jaungvardieši, Nikolaja Ostrovska literāro darbu varoņi. Mani tālaika ideāli pa daļai radās arī grāmatu iespaidā, biju lasījis Jauno gvardi un Kā rūdījās tērauds. No Viļa Lāča romāna Putni bez spārniem esmu vairāk ietekmējies nekā no Aleksandra Grīna Dvēseļu puteņa. Mums arī ģimenē nevaldīja stingri nacionālas noskaņas, bet demokrātiskas, neteiktu gan – kreisas.'' (113. lpp.)
Grāmatā Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem akadēmiķis ir sniedzis arī diezgan detalizētu ieskatu savas dzimtas vēsturē. Viņa tēvs Pauls Stradiņš pēc Kara medicīnas akadēmijas beigšanas Pēterburgā atgriezās Latvijā 1923. gadā jau kā medicīnas doktors, ķirurgs ar vārdu Pēterburgas mediķu un zinātnieku aprindās. Pēdējā Krievijas ķeizara Nikolaja Otrā personiskais ārsts Sergejs Fjodorovs rakstījis, ka uzskata Paulu Stradiņu par vienu no saviem pēdējo gadu labākajiem un talantīgākajiem skolniekiem.
''Kas zina, kā būtu veidojusies tēva ārsta karjera un dzīve, ja viņš nebūtu atgriezies Latvijā. Visticamāk, 1937. gada represijas viņam, tāpat kā daudziem Krievijas latviešiem, būtu bijušas liktenīgas,'' Blauai stāstīja Stradiņš. (Līdzīgu minējumu, tikai par Raini, viņš reiz izteica man intervijā, pieļaudams, ka Rainim, ja viņš būtu nodzīvojis līdz 1940. gadam, varētu būt lemta Augusta Krihenšteina loma. 1940. gada okupācijas pirmā posma leļļu valdības vadītājs, mikrobiologs Kirhenšteins bija Stradiņu ģimenes draugs, gribējis, lai Jānis pieraksta viņa atmiņas, bet Stradiņš pierakstījis tikai par zinātniekiem sacīto, politiskas lietas ne, jo bijis pārliecināts, ka Stradiņu mājās runāto čeka noklausās. Intervijā SestDienai 2013. gada beigās uz manu jautājumu, vai Kirhenšteins bija vīlies padomju režīmā, Stradiņš atbildēja skaidri un gaiši: ''Protams, jau pašā sākumā. Es teiktu, viņš bija Raiņa tipa sociāldemokrāts. Ļoti nacionāls, noskaņots pret ebrejiem, arī pret manu šefu Solomonu Hilleru (Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūta dibinātāju un pirmo direktoru – red.) bija ļoti neiecietīgs, tas viņam šķita ļaunuma iemiesojums. Kirhenšteins gan mani, gan papu lamāja, ka mēs ar žīdiem pinamies. Hilleru viņš nemīlēja gan kā ebreju, gan kā antibakteriālo preparātu radītāju, viņš jau neļāva sev injicēt penicilīnu, lai nemaitā imunitāti. Kaut kāda taisnība viņam bija. Kirhenšteins bija pretrunīga personība. Godkārīgs, arī vecuma vainu mākts, bet latviešu inteliģenci centās turēt kopā vismaz sākumā. Ļoti nobijies viņš bija, kad nomira Staļins, jo uzskatīja Beriju par ebreju un baidījās, ka sāksies vēl sliktāki laiki...'')
1923. gadā Pauls Stradiņš salaulājās ar kolēģi no Fizikālās terapijas institūta Ņinu Mališevu, cara Krievijas finanšu aristokrātijas atvasi, Volgas-Kamas bankas direktora un akciju līdzīpašnieka meitu. Viņai ir nopelni Paula Stradiņa ārsta un organizatora spēju ievirzīšanā labākas attīstības gultnē, kategoriski nepiekrītot dzīvot Paula dzimtajā Viesītē.
''Tie plašumi un augstumi tēva dzīvē lielā mērā nāk no mammas, un nevienu svarīgu lēmumu viņš nepieņēma, nekonsultējoties ar viņu,'' Blauai stāstījis Stradiņš, uzsvērdams mātes lielo nozīmi arī savā audzināšanā.
1931. gadā Paulu Stradiņu apstiprināja par Rīgas pilsētas 2. slimnīcas (tagad – Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) direktoru. Ar tēva atbalstu Pauls Stradiņš blakus slimnīcai, Ventspils ielā 19, uzcēla ģimenes māju, kurā nodzīvoja līdz mūža beigām.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6.- 12. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!