Elīna šajā "pieaugšanas stāstā" uz Latvijas lauku situācijai diezgan tipiska fona atveido septiņpadsmitgadīgu meiteni Raju, kura dzīvo nomaļā lauku mājā kopā ar valdonīgu vecmāmiņu un mazo brāli Robi un traģisku notikumu rezultātā spiesta pieņemt skarbus un morāli sarežģītus lēmumus. Elīnai pašai dalība filmā nozīmēja sevis izsišanu no komforta zonas.
Vai filmas veidotāji bija cerējuši, ka Es esmu šeit tiks uz Berlīnes festivālu?
Jā, uz to producentes un režisors apzināti un mērķtiecīgi gāja, to dzirdēju jau no paša pirmsākuma, kad iesaistījos šai filmā. Bet nekādas garantijas, ka filma tur tiks, protams, nebija.
Pasaules pirmizrāde – tas skan lepni.
Jā, man arī tā liekas pārspīlētība – runāt tādos mērogos. Bet pēc idejas tā arī ir.
Jūsu vectēvs ir komponists Pēteris Vasks. Vai viņš ir ietekmējis jūsu izvēles?
Jebkurš mans ģimenes loceklis tās ir ietekmējis, un es esmu ietekmes meklējusi arī ārpus ģimenes. Kā jau visi mazi bērni – noskatos filmu un nolemju, ka būšu aktrise, vai satieku kādu cilvēku un viņa iespaidā izdomāju, ka kļūšu ārste... Pieaugšanas procesā – lai gan nevaru teikt, ka šobrīd jau esmu pieaugusi, – izvēles nemitīgi tiek mainītas. Katrā ziņā es nevarētu teikt, ka vectētiņam būtu bijusi liela ietekme tajā, kāpēc izvēlējos studēt Kultūras akadēmijā un kāpēc dabūju lomu filmā. Tas bija manis pašas atrasts ceļš, un tas sākās jau vidusskolā, kad svārstījos starp studijām Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un Kultūras akadēmiju. 12. klasē, faktiski jau no septembra, sapratu, ka tā būs Kultūras akadēmija. Tad sanāca tā, ka pie mums atbrauca aktieru atlases režisore Gunita Groša (pie kuras es šobrīd strādāju par asistenti). Sajutu, ka gribu izdarīt kaut ko tādu, ko vēl neesmu darījusi, proti, iet uz provēm. Ne tik daudz tāpēc, ka mani interesētu tas process, bet man tajā dzīves posmā bija svarīga sevis pārkāpšana – izdarīt kaut ko tādu, ko līdz tam neesmu darījusi. Man bija svarīgi pēc iespējas izsist sevi no komforta zonas – ar domu, ka šī izsišana man pēc tam varētu palīdzēt, sākot studijas un darba gaitas.
Kā jūs to palīdzēšanu domājat?
Man tad nebūtu tik lielu pārdzīvojumu pēc tam, kad visu skolas laiku esmu nodzīvojusi ar vecākiem un viss ir bijis tik paredzams.
Banāli skan, bet tā es jutos. 2012. gada rudenī aizgāju uz tām provēm. Bija interesanti. Man teica: iespējams, mēs vēlāk sazināsimies ar jums. Līdz janvārim nebija nekādu ziņu, bet tad mani uzaicināja uz otro kārtu, un tur jau tikos ar režisoru Renāru Vimbu, kuru noturēju par jebko, tikai ne režisoru.
Kāpēc?
Mans priekšstats par režisora tēlu bija – ļoti ieturēts, ne pārāk atvērts, prasīgs cilvēks –, bet Renārs bija ļoti atvērts un runīgs... Patiesībā es priecājos, ka nezināju, ka viņš ir režisors.
Vai tad viņš iepazīstoties neteica, ka ir režisors?
Viņš stādījās priekšā kā Renārs. Ja arī viņš teica, ka ir režisors, tas man tajā uztraukumā paslīdēja gar ausīm. Ja es būtu sadzirdējusi, ka viņš ir režisors, iespējams, ar otro kārtu viss arī beigtos – tik pārbijusies es būtu.
Tik bailīga nemaz neizskatāties.
Daudzkas varbūt ir mainījies, ne tik daudz pēc filmas, cik studiju laikā. Tomēr proves man joprojām rada lielu diskomfortu. Es tās jūtu kā centienus iepatikties režisoriem, un tas ir pretrunā ar to, kas es esmu un ko domāju. Tas gan nenozīmē, ka es negribētu dabūt lomas.
Provēs atklājāt sevī jaunu rakstura īpašību – vēlēšanos iepatikties?
Tā nav rakstura īpašība, kuru es būtu atklājusi, bet vajadzība, kuru uzķēru. Ceru, ka nepārspīlēju ar iepatikšanos kādam.
Vai uzreiz jutāt, ka Renārs varētu būt ieinteresēts lomai izvēlēties jūs?
Kad viņu otrajā kārtā satiku, maza un klusa pārliecība radās. Es gan dzīvē mēģinu savas mazās sajūsmiņas un cerībiņas apslāpēt, lai pēc tam nebūtu vilšanās. Tomēr, lai gan mēģināju sevi nomierināt un nedomāt par to, ka es varētu dabūt galveno lomu, tā doma visu laiku vilkās līdzi un beigās arī īstenojās.
Kas notika tālāk? Lasījāt scenāriju?
(Iesmejas.) Es būtu gribējusi izlasīt scenāriju, bet tā nebija. Lomai mani galīgi apstiprināja 2013. gada septembrī, novembrī nofilmējām filmas tīzeri Kinocentram cerībā dabūt finansējumu...
Kas ir tīzeris?
Tas ataino noskaņas un to, kā tiks būvēts kadrs. Pirmais filmēšanas posms bija aprīlī, un visu scenāriju izlasīt dabūju tikai martā.
Līdz tam nemaz nezinājāt, kas jums būs jāspēlē?
Līdz tam bija Renāra atstāsti. Principā jau tas pats scenārijs vien bija, bet pilnīgas sapratnes par to, kas filmā notiks, man nebija, zināju tikai galvenās līnijas, karkasu. Tāda bija Renāra izvēle.
Varbūt viņam pašam nebija skaidrs, ar ko filma beigsies?
Nē, domāju, ka viņa izvēle bija nedot man scenāriju. Cik nopratu no filmas Modris režisora Jura Kursieša intervijas, arī tās filmas galvenais varonis scenāriju nebija dabūjis lasīt, režisors viņam tikai apstāstīja pāris ainu. Man tas liekas nepareizi. Aktieris arī var būt ar savu domu līdzautors režisora iecerē. Ir svarīgi, lai aktieris būtu izlasījis visu no sākuma līdz beigām un viņam būtu pašam sava iekšējā sajūta par filmu, kas ļautu viņam iesaistīties diskusijās ar režisoru par kādām vietām vai filmu kopumā. Nedomāju, ka filma no tā varētu kaut ko zaudēt vai, kā manā un filmas Modris galvenā varoņa gadījumā, kad esam neprofesionāli aktieri, – ka tas mūs kaut kā paralizētu.
Visu sarunu ar Elīnu Vasku lasiet jaunākajā žurnāla Sestdiena numurā!