Reti kurš zina, kur Rīgā atrodas nesen izveidotā Mihaila Tāla iela, kur nu vēl šīs ielas pirmajā numurā meklējamā New Hanza biroju ēka, taču modernie sakaru līdzekļi palīdz atrast ceļu pat elles labirintos. Par to pārliecinos, kad pats esmu atradis minēto vietu un saticis intervējamo – Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētnieci, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda un Latvijas Muzeju biedrības valdes locekli Elīnu Vikmani, lai ar viņu parunātu par te apskatāmo izstādi, kuras atvešana uz Rīgu ir Elīnas nopelns, dāņu mākslinieka Ufes Isoloto darbu Mūsu mājas bija zeme. Uzplaukums. Lai gan, kā jau teicu, vieta Rīgai ir pavisam jauna, jauni cilvēki to atrod, un, kamēr mēs apskatām izstādi, redzu, ka interesentu te sarodas arvien vairāk. Tam gan nevajadzētu būt lielam brīnumam, jo droši vien runas par to, kas te redzams, ir izplatījušās pilsētā tāpat, kā bērnu vidē ātri izplatās (vismaz manā tālajā bērnībā izplatījās) šausmu stāstiņi par Sarkano Plašķi, kurš jau ir ieradies pilsētā un tuvojas tavai mājai – šausmīgi bail, bet reizē arī gribas redzēt. Te turklāt lielām bailēm nevajadzētu būt, jo, lai arī apskatāmie hiperreālistiskie objekti šķiet dzīvāki par dzīvu, tu jau esi tajā vecumā, kad saproti, kā ir patiesībā. Lai arī patiešām gribas vēl un vēlreiz piebāzt degunu tuvāk vismaz vienam no diviem objektiem, lai izkliedētu visas šaubas par to, vai tik tomēr tā, kas tur uz betona grīdas guļ un skatās uz tevi, nav laba aktrise, nevis modelis. Kentauri ir tie divi objekti, kas izstādē apskatāmi! Īsti kentauri. Viņu vēstījums ir pat ne laikmetīgā māksla, bet pārlaikmetīgā, jo – vismaz saskaņā ar autoru ieceri – vēsta par laiku uz Zemes pēc cilvēka. Lai gan izstādes bukletā izlasāmais vēstījums runā par "nebeidzamas mīlestības vilni", pārdomas te redzamo objektu un vides iespaidā var vest arī pie drūmām vai šausmīgām atklāsmēm un ne obligāti pie nākotnes, bet arī pie pagātnes – vai nu pie tās, kurā dabai nācās daudz ko upurēt, lai rastos cilvēks, vai arī pie mums pašiem kā nākamās pagātnes, kuru aizstās, piemēram, dažādu eksperimentu rezultātā radušies kentauri vai homunkuli… Vārdu sakot, abi te apskatāmie kentauri dod plašas iespējas iztēloties jebko, arī tālas vai nemaz ne tik tālas nākotnes zinātnes iespējas radīt vēl neiedomājamākas būtnes nekā Ihtiandrs vai Herberta Velsa fantastiskajā romānā Ārsta Moro sala (latviski grāmatā Laika mašīna, Rīga, 1963) ar vivisekcijas metodi radītās hiēnas–cūkas.
Mākslinieki, vismaz savās labākajās izpausmēs (kad nav jāiet pakaļ projektu naudai), iet laikam pa priekšu. Bet kur viņu izcilākās radības likt?
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 27. oktobra - 2. novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!