Grūbe improvizācijas koridorā

Ceru, ka to varēs arī uzvest teātrī, – par daudzsēriju tiešsaistes izrādi Jūsmotāji (austriešu rakstnieka Roberta Mūzila (1880–1942) luga, oriģinālā Die Schwärmer (1921)) stāsta Dailes teātra aktieris Dainis Grūbe, kuram pieder šādu izrāžu ideja. Jūsmotāju trešā sērija publicēta 24. aprīlī. Jūsmotāji vēsta par pieciem skaistiem, inteliģentiem un veiksmīgiem trīsdesmitgadniekiem, kuri, bēgot no apokalipses, nodevušies pašizolācijai Tomasa un Marijas lauku mājā. Tā kā ārkārtas stāvoklis ir ieildzis, ierobežotā telpa apvienojumā ar gauso laiku liek Tomasam apšaubīt savas skaistās sievas Marijas skaistumu, Marijai savas laulības jēgu, bet Marijas māsai Regīnei, kura jau tā nespēj izvēlēties starp diviem vīriešiem, uzbango jūtas pret savu pirmo vīru nelaiķi.

Dainis Grūbe Dailē ir jau desmit gadu, šajā laikā divas reizes atzīts par gada aktieri un šo gadu sācis pacilātā noskaņā – ne tikai teātrī, bet arī biznesā –, bet tad karantīna norāva stopkrānu. Panikā Grūbe esot bijis divas dienas. Tagad viņš, par spīti neziņai, aktīvi darbojas – pirms mūsu sarunas atvainojās, ka ik pa laikam viņam nākšot īsziņas, uz kurām jāatbild. Izrādās, tās nav par teātri.

Fragmenti no intervijas: 

Cik saprotu, uz interviju esi atnācis tikko no mēģinājuma.

Jā, mēģinām Artūra Dīča Blokmājas donu Kihotu. Mūzila Jūsmotājiem ir drusku cits formāts, tas jau pašā sākumā definēts kā skaipa darbs, bet ar Donu Kihotu darbojamies tā, lai tad, kad varēs atgriezties teātrī, varam uzreiz kvalitatīvi strādāt "uz kājām". Esam izlasījuši lugu, noklausījušies lekcijas šajā sakarā, drīz ķersimies pie smalkas analīzes. Kā to darām? Skaipā. Zini, tādam galda procesam skaips ir ļoti labs. Protams, dzīvā kontakta pietrūkst, bet pietiek arī jautrības. Piemēram, režisors Gundars Silakaktiņš kaut ko stāsta, es skatos uz viņu, it kā kaut ko runāju, bet patiesībā tikai muti plātu. Tad viņš sauc: "Atkal es kaut ko nedzirdu, atkal Dainis ir pazudis..." Vai arī sēžu sastindzis, un viņš domā, ka internets uzkāries.

Mierīgā garā tā darbojoties, ir forši. Tagad visa pasaule ir spiesta pielāgoties šai situācijai. Es daudz lasu par to, kā dažādi biznesi tam pielāgojas. Itāļi ir vieni no pirmajiem, kas sapratuši, ka diez vai ir vērts īrēt nenormāli dārgas biroju telpas centros, ja cilvēks, strādājot mājās, padara darba apjomu. Turklāt, ja tu strādā mājās, tad zini, ka, ātrāk izdarot darbu, vari vairāk laika veltīt mājas lietām – tātad cilvēki ir vairāk koncentrējušies, un darba lietas tiek izdarītas daudz ātrāk un kvalitatīvāk. Tā arī mums – darbi skaipā jānoved līdz tādam līmenim, lai tajā brīdī, kad varēsim atgriezties teātrī, mums vairs nerodas lieki jautājumi. Vienīgais, no kā es baidos, – ka tajā brīdī daudzas lietas vai virzieni var mainīties, jo kājas bieži vien nes citur. Piemēram, lasot materiālu, liekas, ka varētu iet vienā virzienā, bet, kad piecelies "uz kājām" un velc visu gabalu kopā, tad saproti: nē, tomēr jāiet uz citu pusi. Tā ir bijis arī ar mūsu mīļo izrādi Equus – lugas apjoms ir ļoti liels, un nav noslēpums, ka aktieriem un režisoriem bieži vien patīk saīsināt, pamest ārā kaut ko, kas neliekas tik būtisks. Arī no Equus, sēžot pie galda, bijām daudz ko izīsinājuši, bet tajā brīdī, kad atgriezāmies "uz kājām", sapratām: bāc, tam visam ir jānāk atpakaļ, tas ir vajadzīgs! Visi īsinājumi tika atlikti atpakaļ.

Bet vispār tā ir režisora lieta. Turklāt mums Blokmājas dona Kihota mēģinājumi notiek kopā ar autoru Artūru Dīci. Viņš ir trāpījis šodien aktuālajā – lugā čalis sēž pašizolācijā, tad pie viņa viens atnāk ciemos, un viss sāk vērpties.

Ziņās vēstīja, ka pie jums teātrī bija atnācis ciemos Covid-19.

Jā, pie diviem, bet mēs nezinām, kuri tie bija. Mūs visus uzreiz nolika divu nedēļu karantīnā.

Vai skatuves tev tagad nepietrūkst?

Pietrūkst! Riktīgi pietrūkst. Gribas spēlēt.

Vienu dienu domāju, kas būtu tas, ko man tagad baigi gribētos spēlēt, saprazdams, ka noteikti notiks izrāžu noņemšanas, un secināju, ka ļoti gribētos vēl nospēlēt Lulū – tai bija paredzēta vēl viena izrāde. Man tā izrāde ļoti patīk, ar to iznāca atkal atšaut vaļā korķus, atgūt skatuvisko bezkaunību, kas noteikti ir vajadzīga.

Man pietrūkst kolēģu, gribas viņus visus satikt, aprunāties... Neesmu baigais kafejnīcā sēdētājs, bet tagad gribas pasēdēt tajā kafejnīcā, iedzert teātra kafiju, sajust to īpašo smaržu, kas ir tikai teātrī, to atmosfēru, teātra burvību... Tā visa man pietrūkst.

Teātriem vispārējā karantīna ir baiss blieziens.

Vājprātīgs. Spāņu gripa slaucīja nost vājprātā, un viens no izdzīvojušajiem stāstīja, ka pagājuši divi gadi, līdz cilvēki atsāka komunicēties un sveicināties. Mēs esam līdzīgā situācijā. Teātri, koncerti un pārējā kultūras pasaule cietīs vēl kādu laiku pēc tam. Cilvēki jau uzreiz tā nespersies uz teātriem un kinoteātriem, jo bažas un uzmanīšanās būs.

Kādā stadijā karantīna pārsteidza tevi – pacēlumā?

Jā. Man bija kolosāla filmēšanās kopā ar Mikiju Rurku, Robertu Kneperu un citiem čaļiem no visas pasaules. Tas projekts apstājās, viss norāvies, neviens neko nezina. Arī teātrī šajā sezonā man viss patika. Tātad roķene tika norauta riktīgi. Bet es jau neesmu tas, kurš sēdēs uz vietas un neko nedarīs. Redzi, man nāk īsziņas par apjomiem – cik cimdiņu ieiet kādā konteinerā. Esmu meties pilnīgi jaunā avantūrā – vienreiz lietojamo medicīnas preču biznesā. Esmu vienas norvēģu investīciju kompānijas oficiālais pārstāvis Baltijā, viņiem ir tieša saistība ar Ķīnas kompānijām, viņi ar Ķīnas investīcijām attīsta Norvēģijas ziemeļus. Man ir neliela komandiņa, taisām piedāvājumus, meklējam piegādes veidus. Ir ļoti interesanti, mana diena ir pilna. Apzinot kompānijas, esmu pat uz Āfriku zvanījis. Tagad daudzi aizpilda laiku, skrienot garus gabalus vai pumpējoties, bet es domāju: čaļi, vajag to uztvert nopietnāk, šis nav atvaļinājums. Nevienam! Neviens no mums nezina, cik ilgi šis vilksies. Ja tu domā, ka pusgadu varēsi izvilkt, izaicinot visus uz divdesmit pieciem "pušapiem", tad es gribētu zināt, kā tu ar to domā sevi pabarot. Ja tu man to atklāsi, varbūt es arī piedalīšos.

Kā Dailē jūtaties pēc Džilindžera aiziešanas? Kas ir labāk, kas sliktāk?

Grūti kaut ko komentēt.

Tas notika pēkšņi vai bija paredzams?

Diezgan pēkšņi. Kā nu kuram – kam pēkšņi, kam paredzams, kam vienalga... Esmu pats ar Džili runājis un teicis, ka neparakstījos pret viņu, parakstījos par teātri. Vienmēr ticēšu tam, ka Dailes teātris ir flagmanis, dziļuma teātris un, ja mūsu vīzijas nesaskan un mēs ejam citu ceļu, kurā es neredzu savu nākotni, jāmeklē citi varianti.