Laikā, kad vairākas aktivitātes Latvijas enerģētikas, mežsaimniecības un lauksaimniecības politikā atgādina pagājušā gadsimta padomju anekdoti par ķīniešiem, kuri, vaicāti, kā viņiem izdevies panākt tik intensīvu lauksaimniecību, ka no rīta iesēj graudus un vakarā jau ievāc, atbildēja: "Ēst ļoti gribas" (tiešs mājiens uz, piemēram, Latvijas mežu industrijas vēlmi cirst arvien jaunākus un tievākus kokus), stipri dabas sargi, kas spēj panākt saimniecības un dabas interešu līdzsvarošanu, ir vajadzīgāki nekā jebkad. Viena no lielākajām vides un dabas aizsardzības organizācijām Latvijā ir biologu un citu dabas aizsardzības profesionāļu 1990. gadā dibinātais Latvijas Dabas fonds (LDF), un kopš šā gada aprīļa to vada cilvēks vairāk nekā ar 30 gadu pieredzi valsts pārvaldes un nevalstisko organizāciju darbā un pilsoniskās sabiedrības lietās – ASV augusī ekonomiste un politiķe Vita Anda Tērauda, kura Latvijas politikā darbojas kopš 1990. gada un kuru vēl atceramies kā 13. Saeimas frakcijas Attīstībai/Par! deputāti, Saeimas Eiropas lietu komisijas un Saeimas Mediju politikas apakškomisijas vadītāju.
Sākotnēji LDF galvenās rūpes bija atsevišķu sugu aizsardzība, bet, uzkrājot pieredzi projektu izstrādē un īstenošanā, par fonda prioritāti kļuva kompleksie dabas aizsardzības projekti. Misija paliek nemainīga – dabas daudzveidības un labas dzīves vides saglabāšana. Vita Tērauda kā savus galvenos uzdevumus fondā nosauc menedžmenta profesionalizāciju, lai organizācija varētu augt tālāk, un fonda ekspertīzes mobilizēšanu, lai ekspertu balss un skatījums tiktu sadzirdēts Latvijas un arī Eiropas politikas veidošanas procesā. Vārdu sakot, lai dabas balss skan skaļāk.
Kur šogad jāņojāt – dabā vai nedabā?
Dabā, vienmēr dabā. Ārpus Saldus.
Es jāņoju Sēlijā iepretim Nīcgales
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 30. jūnija - 6. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!