Vislaimīgākais čellists

Kāpēc jūs sevi saucat par vislaimīgāko čellistu pasaulē?

Es vienmēr atkārtoju, ka esmu vislaimīgākais čellists pasaulē. Vispār jau katrs var apgalvot, ka ir vislaimīgākais pasaulē, bet man ir objektīvi iemesli tā teikt, jo man ir neticami paveicies, ka varēju studēt gan pie Rostropoviča, gan Pjatigorska. Esmu vienīgais čellists, kurš mācījies pie viņiem abiem. Bet esmu laimīgs ne tikai tāpēc. Man paveicies sastapt arī Pablo Kasalsu un spēlēt viņam divus mēnešus pirms viņa nāves. Viņš tobrīd bija jau 97 gadus vecs. Nē, es teiktu – 97 gadus jauns, jo viņš bija jauns savā sirdī. Man palaimējās atrast savu brīnišķīgo itāļu čellu, kuru es spēlēju jau vairāk nekā 45 gadus. Mans tēvs kamermūzikā un ne tikai tajā ir leģendārais komponists, diriģents Leonards Bērnstains, ar kuru kopā esmu uzstājies 20 koncertos, kopā esam ieskaņojuši arī trīs ierakstus. Vispirms tikāmies Telavivā, lai ar Izraēlas filharmonisko orķestri atskaņotu Antonīna Dvoržāka čella koncertu. Izrādījās, ka Bērnstains šo skaņdarbu toreiz diriģēja pirmoreiz mūžā. Viņš izdomāja, ka koncerta fināla sākums izaug no sirdspukstiem, un pēc lēnās daļas centās sataustīt savu pulsu. Nebija viegli. Notika astoņi koncerti, un katru reizi bija pilnīgi cits temps! Tāpat atšķīrās arī viss pārējais. Man tas bija milzīgs pārbaudījums. Bērnstains ir viena no vislielākajām, man visnozīmīgākajām personībām, kādas jelkad esmu satapis savā mūžā. Viņa intelekts, viņa mūziķa un personības harisma ir neatkārtojama.

Kā veidojās jūsu attiecības ar Mstislavu Rostropoviču un Grigoriju Pjatigorski?

Man bija liela laime un privilēģija, ka gan ar Rostropoviču, gan Pjatigorski man izveidojās daudz tuvākas un sirsnīgākas attiecības nekā parasti starp skolotāju un studentu. Tās bija dziļi cilvēciskas attiecības – kā tēvam ar dēlu. 

Ko jūs no viņiem mācījāties? 

Viņi man palīdzēja saprast visbūtiskāko – ka mūsu profesijā pats galvenais ir mūzika. Mērķis ir tikai mūzika. Jākalpo tai. Mūziku nedrīkst izmantot, lai demonstrē-tu, cik lieliski tu spēlē savu instrumentu. Tas ir tikai rīks… Interpreta uzdevums ir sajust un saprast, ko gribējis komponists, un vēstīt to publikai, iedvesmojoties no saviem klausītājiem. Interprets nav tik svarīgs kā komponists un publika. Manās acīs liels mūziķis ir tāds mākslinieks, kurš komponistu (kura mūziku viņš spēlē) un publiku (kurai viņš spēlē) ciena un mīl vairāk par sevi. Man visbūtiskākā ir šī mākslinieka pazemība. Nekad nedrīkst aizmirst, kurš ir kurš. 

Lai arī Rostropovičs un Pjatigorskis bija ļoti dažādas personības, pārsteidzošā kārtā viņu pieeja bija ļoti līdzīga. Viņi daudz nerunāja par to, kā jāspēlē instru-ments, neapsprieda spēles tehnikas paņēmienus. Viņi mācīja, ka jācenšas sasniegt mērķi. Savukārt veids, ar kādiem paņēmieniem tu to sasniedz, nav tik būtisks. Vienu un to pašu galamērķi iespējams sasniegt pa ļoti dažādiem ceļiem. Vissvarīgākais ir nonākt īstajā vietā. Tā bija atšķirīga, bet īsta un dziļa skološana. Viņi nekad necentās savus audzēkņus veidot kā savas kopijas. Viņi palīdzēja attīstīties paša mākslinieka personībai un vienmēr atgādināja, ka vissvarīgākais ir uzticīgi kalpot mūzikai.

Jūsu koncertu kalendārs ir ļoti aizņemts, bet vai arī skolojat studentus?

Es ļoti ceru, ka tā ir.

Kāpēc atbilde nav konkrēta?

Esmu pārāk aizņemts un tāpēc nemācu konvencionālajā, ierastajā veidā. Es nestrādāju mūzikas augstskolā, tikai dažreiz pasniedzu kādu meistarklasi. Taču jaunie čellisti bieži pēc koncertiem atnāk pie manis aizskatuvē, lai pajautātu padomu. Vai arī atnāk un pasaka: es tikko sapratu šīs mūzikas īsto pulsu. Viņi mācās no tā, ko koncertā dzirdējuši. Esmu sapratis, ka šis ir vislabākais veids, kā es varu kaut ko iemācīt jaunajiem mūziķiem. Tas ir cits mācīšanas veids. Es ceru, ka daudzi jaunie mūziķi (ne tikai čellisti, bet arī diriģenti, vijolnieki, pianisti u. c.) savā ziņā no manis ir kaut ko mācījušies un redz manī savu skolotāju. Arī es pats esmu ne tikai savu tiešo profesoru, bet daudzu ievērojamu mūziķu students, kaut nekad neesmu mācījies viņu klasēs.