Nereti tieši visdramatiskākajos momentos sākam bažīties par uz plīts atstāto katliņu, visskumjākajos – ienāk prātā tā smieklīgā epizode no iepriekšējā rīta brokastīm, bet patiesi biedējošos mirkļos pēkšņi iedomājamies par sviesta augstajām cenām vai savām saplēstajām biksēm, kas morgā nu nekādi neizskatīsies piedienīgi.
Tā režisors Romualds Pipars atceras, ka barikāžu laikā, Rīgas centrā sastopoties ar omonieša ložu kārtu, paspējis i par sievu un noslēpto naudu, i ziepju taloniem iedomāties. Varbūt, ja nebūtu aizdomājies, būtu citādi pakustējies, savādāk rīkojies, tagad nemaz nevarētu vākt un līmēt veco filmu toreizējos atgriezumus, gadiem veidojot piemiņu saviem atmodas laika kolēģiem. Taču viņam ir izdevies, un tapis vēl viens – šoreiz pusotru stundu garš – piemineklis barikāžu laikam un tā cilvēkiem.
Kur tajā laikā bijām un par ko domājām mēs? Vērts kādā brīdī par to iedomāties, kaut vai vienkārši tādēļ, lai pašreizējo brīvību un savu valsti neuztvertu kā pašsaprotamu pusdienu noslēguma desertiņu, pie kā jau esam pieraduši maltītes beigās, bet kas, kā izrādās, arī nemaz ne tik sen vēl nav bijusi ikdienas lieta.
Varbūt atmiņas par atmodu un barikāžu laiku kādam rosinās arī šogad janvāra beigās kādreiz par gandrīz ikonisko saucamā raidījuma Labvakar! jubileja. Tā tiks atzīmēta ar īpašu raidījumu, taču kādreizējie labvakarieši tikmēr pavisam citās sfērās, amatos, ar dažādiem sasniegumiem un biogrāfijas traipiem arī. Tā, piemēram, Ojārs Rubenis nule paziņojis par viena krēsla pamešanu, tūlīt atzīstot otra ieņemšanu, kurš stāvēs turpat, tikai sauks to citādi. Politisks aktieris vai teatrāls politiķis? Par saviem melnajiem punktiem biogrāfijā viņš izvairās runāt, taču aizskar kādu citu, šķiet, mūžam nebeidzamu tematu Latvijā – čekas maisu saturu un tur atrodamos vārdus. Arī tas, lai gan jau pavisam citā nozīmē, šķiet šīm ikgadējām barikāžu laika pārdomām iederīgs jautājums. Vēl jo vairāk pēdējā laika kaislību gaismā.
Taču, visu savelkot kopā, – interesanta tā aina veidojas. No vēlmes kļūt par aktieri līdz teātra vadītāja krēslam, no barikādēm līdz pāvesta slepenajiem kambariem, no vectēva kalēja gēna līdz moderna zīmola nažiem mūsdienās, kad virtuālais arvien vairāk izplešas un bez emocijsejiņām katra teikuma beigās daudziem arvien grūtāk iztikt. Reizēm sanāk, ka viskrāsainākie apziņas plūsmas un fantāzijas virpuļi tomēr nu nekādi nestāv līdzi tam, kur mūs aizved realitāte. Droši vien tāpēc arī tos memuārus tomēr vajag rakstīt.
Žurnāla SestDiena 12. – 18. janvāra numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Asinis un ziepju taloni. Kinorežisors Romualds Pipars no kinofilmu ražošanas pārpalikumiem izveidojis filmu Vēsture aiz kadra. Kino par saviem kolēģiem – atmodas laika kinodokumentālistiem.
TUVPLĀNĀ. Pārsēžas uz otra krēsla. Nacionālā teātra nu jau bijušais valdes loceklis Ojārs Rubenis maina amatu, taču teātrī paliek, digitālgeitu un citus melnos traipus biogrāfijā sauc par pieredzi, bet vadošus amatus citās institūcijās sola vairs nepieņemt.
TEHNOLOĢIJAS. Blokķēdes princips. Nerimstot kaislībām ap Bitcoin, ne vienam vien varētu rasties jautājums, kādas tehnoloģijas īsti slēpjas aiz slavenās kriptovalūtas un kā īsti tiek nodrošināta tās darbība. Tāpat interesanti, vai kādā brīdī šīs tehnoloģijas varētu kļūt tik stipras un attīstītas, ka aizstātu pašreizējās norēķinu un dažādu citu darbību sistēmas.
TĒMA. No dārga importa līdz ikdienībai. Saldā stāsts. Parasta piena krūze vai biešu ripiņas, rupjmaizes kārtojums, kumelīšu panakota vai vienkārši vairāk cukura? SestDiena pēta, kas īsti ir latvisks saldēdiens un kā veidojusies latviešu desertu kultūra.
PORTRETS. Metāllūzni par virtuves karali. "Pietiekami ass nazis ir tad, ja ar to bez problēmām var noskūt roku," pārliecināti noteic Krišjānis Grīnbergs (27) un tūlīt to arī nodemonstrē ar vienu no paša radītajiem nažiem, kuram par asmeni izmantots pirms tam šķietami ārā metams, sarūsējis metāla gabals.
TĪMEKĻA LAIKMETS. Pasmaidīt ar apgāztu sejiņu. Emocijzīmes mūsdienās kļuvušas par teju neatņemamu saziņas daļu. Londonā dzīvojošais austrālietis Džeremijs Bērdžs izveidojis īpašu tām veltītu virtuālo enciklopēdiju, vērtē, vai tās ir nonāvējušas spēju izprast ironiju tekstā un ar ko skaidrojama to lielā popularitāte.
CEĻOJUMS. Brīvprātīgi pazust paradīzē. Ceļošanai izvēloties brīvprātīgā darba iespējas, var nākties pēdējā brīdī mainīt plānus un dzīvot neziņā par nākamo apstāšanās vietu. Taču, ja šīs grūtības nebiedē, Malaizijas salās var ne tikai izbaudīt vientuļu pludmaļu skaistumu, bet arī iepazīties ar interesantiem cilvēkiem un gūt pavisam citādu pieredzi, nekā apmeklējot turīgo tūristu iecienītos kūrortus.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.
Istoričeskijs
osis