Izjukušu grupu apvienošanās koncerti pēc ilgākas pauzes nemaz nevar būt citāds kā vien priecīgs notikums. Vismaz vienai no pusēm – klausītājiem vai mūziķiem. Protams, ideāli, ja abām.
Grupai Hospitāļu iela sākot spēlēt Ances kultūras namā, kur šoruden bija radis patvērumu no Durbes prom rāpojošais Zemlikas festivāla gars, uzreiz bija skaidrs – ja ir tāda mūzika, kuras dēļ ir dzīvot vērts, tad šī ir viena no tām. Edgars Šubrovskis, Dina Skreitule, Maija Ušča, Toms Circenis, Edgars Mākens jeb grupa Hospitāļu iela ir atgriezusies. Iespējams, viņi 2025. gadā pat skan labāk nekā jebkad, kaut to nevar tā ar lineālu vai termometru izmērīt un salīdzināt, jo pēdējais koncerts notika Mākslas darbinieku namā Rīgā pirms četrpadsmit gadiem. Mēs visi esam pa šo laiku mainījušies, pat ja pašiem tas tā nešķiet.
Mākenam, kuram jau iepriekš kā klausītājam Hospitāļu iela bijusi mīļākā grupa, iespēja vēlāk tajā arī spēlēt bijis liels dzīves notikums, kaut nevienā no trim albumiem – Pilnmēness, Nav centrs, Pūķis – viņš nav dzirdams. Tagad jau ar profesionāla komponista ausi viņš novērtē, ka Šubrovskis esot audzis savā vokālajā prasmē un arī Dina spēlē vijoli daudz labāk nekā agrāk.
KĀPNES VIENĀ VIRZIENĀ
Vēl viens saviļņojošs piemērs bija kopš deviņdesmito sākuma līdz ar līdera Ritvara Dižkača aizceļošanu uz Kanādu klusējušās postpankroka grupas Aurora neviena sen vairs necerētā apvienošanās dažām koncertsērijām un albuma Alma ierakstam pagājušajā desmitgadē. Nu jau arī tā ir vēsture. Pēdējos gados uz mirkli atdzima arī progroka kvartets Vecās mājas, nospēlējot vairākus koncertus, lai atzīmētu restaurēto astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā tapušo ierakstu apkopošanu vinila platē. Arī tāda kā parādu nokārtošana gan ar klausītājiem, gan pašiem ar sevi.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!