Par baltiem krekliem un partizāniem

Visa pamats

Latvietis ir praktisks cilvēks – tā ir viņa lielā īpašība. To parāda arī simtgades filma par Žani Lipki. Viņš, kā zināms, bija kontrabandists, tas nozīmē, ka viņš strādāja ārpus sistēmas, ārpus kārtības, arī ārpus likuma – kā partizāns. Viņš saprata, ka citādi nevar. Bet galvenais – viņš bija cilvēks uz ielas. Viņam bija ielas gudrība. Nevis ideoloģiska, nevis sistēmas, nevis iemācīta, bet ielas gudrība – ļoti konkrēta un piesaistīta apstākļiem, kas ir jāiepazīst. Tāpēc, lai gan arī mēs tāpat tiekam apmāti ar glaunām runām un tukšiem apsolījumiem, pamatos mēs tomēr paturam šo praktiskā cilvēka attieksmi – skaties ar savām acīm, klausies ar savām ausīm, nerunā tik daudz, dari vairāk.

Mēs varam ļoti viegli sākt vīpsnāt, piemēram, par mileniāļu paaudzes virspusējību, kas ir lēti uzpērkama, bīdāma un manipulējama, taču mani vienmēr ir pārsteidzis, ka tam visam cauri atkal un atkal izskan to cilvēku balsis, kuri padomju laikā ir samocīti iekšēji un ārēji. Ar visu korumpētību, kur arī latvieši ir iejaukti, ar ko ir samaitāti, – tam visam cauri laužas šī vēlēšanās skaidrība, šī ētiskā nots, ka tu gribi darīt taisnīgi, nepazūd.

Pēdējos Dziesmu un deju svētkos skatījos uz šiem vairākiem desmitiem tūkstošu dejotāju uz laukuma – visdažādākajos tērpos, no visiem novadiem – un pēkšņi sapratu, ka pilnīgi visiem tērpiem pamatā ir balts krekls.

Vienalga, kas ir virspusē – tur ir gan greznība, gan krāsas, viss iespējamais, bet visa pamatā ir balts krekls. Tas ir simboliski.

Lai kā mēs tiekam apģērbti un paši izvēlamies savu modi un negantības, mēs ejam ar baltu kreklu. Tas ir pat tautas ticējumos, ka balts krekls tiek vilkts ne tikai svētkos, bet arī darbā ejot. Par spīti visai globalizācijai, latvietim darbs joprojām ir tikums un svētums, nevis lāsts, kaut lielā pasaules daļā ir citādi. Mums vēl ir tālu ko iet, mēs vēl topam, bet šīs ir iezīmes, ko varam ņemt līdzi.
 

"Nezinīšu" uznāciens

Bet kas šogad bija tie lielie notikumi? Bez šaubām, Latvijai tās bija 13. Saeimas vēlēšanas. Pirmo reizi – un tik skaisti, ka tas notika simtgadē! – mēs ievēlējām plašu diapazonu, bet ar ļoti līdzīgiem lozungiem. Šajos jaunajos grupējumos visi nāk ar līdzīgu ieceri un redzējumu, kas ļoti atšķiras no iepriekš paustā. Esmu piedalījies visās vēlēšanās Latvijā kopš 90. gadu sākuma, un vienmēr bija sajūta – tie bloki stāv kā lieli padomju kluči, kas nav vēl izkustējušies. Vienalga, kas tie bija un kā runāja, ka kaut ko grib mainīt, mēs visi atskārtām, ka tā ir tukša runāšana, ka šeit tie monolīti ir cieši iebūvēti. Šis manā vērtējumā ir pirmais gads, kad mēs esam no tā izlauzušies. Tāpēc es nemaz neskumstu, ka tagad ar grūtībām mēģinām sastiķēt to kaut kādā jēdzīgā valsts valdīšanas aparātā. Tā ir forša tendence! Nesaku, ka visiem ir tīri motīvi, bet šī pilsoniskā atsaucība – tāda līdz šim nav bijusi. Te es nedomāju par balsotājiem, kas vēl ir skolojami un audzināmi, es domāju par tiem, kas izvirzīja savu kandidatūru. Tas ir tik ļoti vajadzīgs! Mums taču vēl joprojām nav pilsoniskas un demokrātiskas struktūras. Mēs neuzticamies pilsoņiem. Tagad visi ļaunojas, ka jaunienācēji neko nezina. Bet lieliski! Jo vairāk ienāk "nezinīši", jo mēs ātrāk tiksim uz priekšu. Jo vairāk paļausimies uz vecām "iestrādēm", jo ilgāk arī paliksim stagnējoši un "pie vecā ratiņa".

Veselīgāks skats

Otrs lielais notikums man bija pāvesta Franciska vizīte, ar ko man saistās viens novērojums un viena personiska lieta.

Novērojums ir tas, ka manā skatījumā atsaucība bija ievērojami niecīgāka nekā Jānim Pāvilam II, samērā liela vienaldzība, kas nesagādāja nekādu kāpinājumu. Izskaidrojums tam ir arī baznīcas problēmas, piemēram, ar seksuālajiem skandāliem, bet ne tikai. Arī tāds zināms apjukums un varbūt mūsu pieaugšana, ka uz šīm lielajām instancēm sākam skatīties ar drusku veselīgāku skatu – manā uztverē latviskāku, atceroties, ka arī kungi tāpat velk savas bikses no rītiem kā katrs cilvēks. Tas ir latvieša veselīgais skatījums, ka mēs neklanāmies visām instancēm un valstsvīriem.

Otrs, man personīgs pārdzīvojums, bija saistīts ar to, ka mans dēls, kas ir airBaltic viceprezidents, bija tas, kurš pāvestu vizināja pa Baltijas valstīm un uz Itāliju, – tas man bija tāds personisks, tēvišķs prieks.

Meklējumu priekšā

Ko no tā visa vērts paņemt līdzi nākamajam gadam un varbūt pat simtgadei? Mums ļoti ātri ir jāatgūst savs iekšējais līdzsvars. Mums ir jāpazīst, jāatjauno un daudziem jārada no jauna garīgais orientieris, piederība kaut kam lielākam nekā tikai tirgum un izpriecai. Mums ir jānostabilizējas. Ar šiem piecdesmit gadiem, kas mums tika atņemti, mēs to esam zaudējuši. Mums varbūt ir tas latviskais spīts, oriģinalitāte un tikums, kas mūs vēl ir turējis, taču tas neturēs ilgi, ja mēs neatradīsim iekšējo līdzsvaru. Tāpēc man ir skumji, ka svarīgos morāles un garīgos jautājumos mums Latvijā trūkst vadības. Mūs nevada cilvēki, kurus mēs uzskatām par viedām, garīgām autoritātēm. Mums tādu trūkst. Tāpēc, kā Jaunā Derība saka, klauvējiet, tiks atvērts, meklējiet, jūs atradīsiet. Bez tā mēs nekur netiksim.