Kad Koļku iesēdināja cietumā, mēs visi sērojām, atzīstas dokumentālās filmas Ukraiņu šerifi producents Uldis Cekulis. Koļka, diezgan bomzīgs tips, cietumā nokļuvis par divriteņa zādzību, ir viens no šīs filmas spilgtākajiem tēliem, un filmas kadrā pēc viņa raud Taņa, dzīves un palaikam arī sava Koļkas smagi skarta sieviete, kura uz viņu pasargāt atbraukušo šerifu jautājumu, vai Koļka pret viņu palaidis rokas par lietu, atzīstas, ka par lietu gan. Bet vispār šerifu Ukrainā nav, šādu iesauku savā ciemā iemantojuši abi filmas galvenie varoņi, kuri ir uzņēmušies kārtības sargātāju funkcijas, jo Ukrainas milicija līdz viņu attālajam ciemam vai nu neatbrauc, vai arī, ja atbrauc, parasti laimīgs nav arī tas, kurš to izsaucis. Vārdu sakot, korupcija, Ukrainas lielākā sērga, ja atskaita agresīvo kaimiņu Putina Krieviju.
Lasot šīs Ukrainas, Latvijas un Vācijas kopražojuma filmas pieteikumu, pirmajā brīdī šķiet, ka runa ir par mākslas filmu Emira Kusturicas garā, kur Dieva un milicijas aizmirstā Dienvidukrainas ciemā Starazburivkā ciema priekšnieka ieceltajiem diviem vietējiem šerifiem nākas kārtības uzturēšanas izbraucienos atmaskot gan pīļu zagļus, gan vīru, kurš palaikam slepeni uzkož pa sunim, gan kādu, kurš atriebjas savam kaimiņam, čurājot pāri sētai viņa dārzā, gan sievieti, kurai it kā uzbrūk anakonda... "Jā, pat pēc filmas noskatīšanās daudzi jautā, vai tas tiešām ir bijis pa īstam," apliecina Uldis Cekulis. Arī viens no filmas varoņiem Starazburivkas ciema padomes priekšsēdētājs Viktors Marunjaks SestDienai atzīstas, ka tad, kad viņš pats pirmoreiz Prāgas festivālā skatījies filmu, pieķēris sevi pie domas, ka skatās mākslas filmu.
Tomēr visas ainas ir dokumentālas. Filma ir par cilvēkiem, kuri sociāli un politiski sarežģītos apstākļos cenšas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, nevis gaidīt, kad viņu dzīvi sakārtos citi – valdība vai Krievija. "Ukraina, kāda tā ir, – ar savām labajām un sliktajām pusēm," pēc filmas pirmizrādes Rīgā 15. oktobrī teica arī Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevgens Perebijnis. Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā IDFA (Nīderlande, Amsterdama), kas ir lielākais dokumentālā kino festivāls pasaulē, Ukraiņu šerifi ir saņēmuši Speciālo žūrijas balvu, festivālā Docs Against Gravity (Polija, Gdiņa) – Grand Prix balvu, šogad filma no Ukrainas izvirzīta Oskara nominācijai ārzemju filmu kategorijā.
Nākamnedēļ, no 25. līdz 31. oktobrim, filmu rādīs kinoteātris Splendid Palace. Sākta pirms gadiem četriem, filma sākumā tiešām vairāk vilkusi uz komēdiju. Scenārija autorei (arī filmas režisora Romāna Bondarčuka sievai) Darjai Averčenko Starazburivkas ciemats (gandrīz 250 gadu vecs, 2,5 tūkstoši iedzīvotāju) sen pazīstams – pagājušā gadsimta 80. gadu beigās viņas vecāki tur būvēja vasarnīcu. 2011. gadā, filmējot projektu Jaunie varoņi par cilvēkiem, kuri nostājās pret Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča korumpēto režīmu, viens no projekta varoņiem bija jaunievēlētais Starazburivkas padomes priekšsēdētājs vēsturnieks Viktors Marunjaks. Viņš sargāja ciema zemi no oligarhiem, kuri masveidā uzpirka īpašumus Ukrainas dienvidos, un, kad izrādījās nepiekukuļojams, tika ieslodzīts cietumā... taču pēc divām nedēļām atbrīvots, jo visi ciema iedzīvotāji devās uz Hersonas prokuratūru viņu aizstāvēt. Darjai šāds cilvēks, protams, šķita filmēšanas vērts.
Sākot darbu ar šo stāstu, viņa arī uzzināja par šerifu eksistenci, diviem ciema iedzīvotājiem – piecdesmitgadīgo Viktoru Krivoborodko un četrdesmit četrus gadus veco Volodimiru Rudkovski –, kuri uzņēmušies milicijas funkcijas un ar sagrabējušu žiguli traucas izšķirt sadzīves strīdus un izmeklēt zādzības un smagākus noziegumus.
2014. gadā Putins anektēja Krimu, valsts austrumos sākās karš, un iecerētās filmas raksturs mainījās. Sākta kā komēdija, tā izvērtās traģikomēdijā. Starazburivkas ciemats atrodas kādus 600 kilometrus no karadarbības zonas un 80 kilometru no jūras.
Visu stāstu par filmu Ukraiņu šerifi lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!