Nopietnība, ar kādu latviešu mūziķi uztver Eirovīzijas dziesmu konkursu, protams, ir ļoti relatīva, jo varbūt šķietami pats nopietnākais censonis pats sevi uzskata par ārkārtīgi jautru un ar lielisku humora izjūtu apveltītu pretendentu. Arī vērtētāji ir dažādi, un vieniem kaut kas liek nosmieties līdz grīdai, bet citi tajā saklausa tikai vairāk vai mazāk šķību dziedāšanu, angļu valodas izrunas nepareizību vai pat iztēlojas sekas, kādas izraisīs konkrētā izpildītāja radītais priekšstats par Latviju un latviešiem. Grupa Dziļi violets, kas šogad piedalās Supernovā – Latvijas nacionālajā Eirovīzijas konkursa atlasē –, esot ņēmusi vērā latviešu tautas balsi, lai sagatavotu tieši tādu dziesmu, kādu ne vien nebūtu kauns sūtīt uz 2019. gada konkursu Telavivā, bet tā arī sasniegtu tik augstu pozīciju, kāda mums visiem būtu vislabākā. Proti, otro vietu, kas būtu augstāka nekā Prāta vētras savulaik iegūtā trešā un zemāka nekā Marijas Naumovas pirmā, lai nesagādātu vilšanos 2020. gada Supernovas uzvarētājiem, kuriem tad būtu laupīta iespēja aizbraukt patusēt kaut kur uz ārzemēm, jo lielajā starptautiskajā konkursā būtu jāuzstājas tepat Latvijā. Tāpat mūsu valstij tad izpaliktu tērēšanās, būvējot speciāli šova norisei jaunu zāli un pēc dažiem gadiem to nojaucot, kā tas notika ar otro Skonto halli.
Jā, šeit uzreiz jāsarūgtina lasītāji, ka šis nav pārpratums, priekšlaicīgi publicējot rakstu, kas sagatavots pavasarim, – Dziļi violets patiešām jau janvārī runā kā Supernovas uzvarētāji, jo par saviem panākumiem viņiem pašiem šaubu nav. Starp citu, teorētiski taču pastāv arī iespēja, ko varam uzskatīt par nepārbaudāmu leģendu, ka pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē Anglijā ir izgudrota laika mašīna, ar kuru dažiem jauniem britu mūziķiem izdevies uz mirkli pārcelties nākotnē – mūsdienu Latvijā – un redzēt kādā korporatīvajā ballē, kāzās vai pilsētas svētkos grupu Dziļi violets. Atgriežoties atpakaļ 1968. gada Anglijā, viņi šī nosaukuma tulkojumu Deep Purple devuši arī savai grupai, kas kļuva pazīstama vēl krietni pirms Dziļi violets…
Kad kādas darbdienas agrā pēcpusdienā tiekamies viņu mēģinājumu telpā un studijā, grupas dalībnieki apjautājas, vai ir iespējams saprast, kurā mirklī viņi runā nopietni, kurā ne, uz ko es atbildu, ka to pat nemēģinu, un viņi atzīst, ka brīžiem jau arī paši vairs nesaprot, kur beidzas vispārpieņemtā realitāte un sākas cita.
Viltus pupu maisi
Mēs sēžam uz pupu maisiem, kā vēstī uzraksts uz izkārtnes latviešu valodā, bet pēc taustes var just, ka sēžammaisu saturs nav gluži tāds, kā pašmāju ražotājs solījis. Gluži kā grupas Inokentijs Mārpls līderis Dambis pēc albuma Pupu mizas iznākšanas teica, ka tās nemaz neesot domātas tās pupu mizas, ko parasti neēd un met ārā, jo katrs pats taču var iztēloties to, kas pašam tuvāks. Dziļi violeta runīgākais vīrs Nauris Brikmanis jau gardi aizfantazējas līdz krevelēm un zīdīšanai, jo viņa manipulācijas ar divdomīgiem jociņiem par tēmām, kas vienus var nolikt uz pauzes, bet citus momentā sasmīdināt (turklāt gan vieniem, gan otriem liekot viegli nosarkt), spīdējušas jau televīzijas raidījumos Pusnakts šovs septiņos ar Jāni Skuteli, kas arī esot grupas dzimšanas vieta. Kad šovs vēl tikai gatavots, Naurim piezvanījis Skutelis un pavēstījis, ka būšot late night šovs un vajadzēšot grupu, kas spēlē muzikālo pavadījumu. Abi jau bija sadarbojušies Karaliskajā improvizācijas teātrī, iemācoties nolasīt viens otra domas no jebkā – sejas izteiksmes, roku vai galvas kustības, ieturētās pauzes ilguma vai aprautiem smiekliem. Nauris uzreiz zvanījis Valteram Osim, jo zinājis, ka vajag pianistu, bet pats var būt pie bungām, kā arī dziedāt. Ātri atrasts vēl basists Viesturs Butāns, un kādu laiku spēlējuši trijatā, bet jau pēc pirmajiem šoviem viņiem piedāvāts spēlēt korporatīvajās ballēs.
"Grupa tika mākslīgi izveidota pusnakts šovam kā joks, un viss aizgāja. Sapratām, ka vajag ģitāru, un tad Edgars [Jercums] pienāca klāt. Atceros, ka vienā no pirmajiem korporatīvajiem pasākumiem bija tā, ka mēs vienkārši, visi saskatoties, sākām kaut kādu dziesmu un nezinājām, kā tā beigsies. Mums nebija laika mēģināt, jo katram visādas citas lietas, un likās, ka gana daudz esam dzīvē spēlējuši, tāpēc nevajadzētu būt problēmām. Beigu beigās mums vispār vairs nekad nevajadzēja mēģinājumus. Mēs jau nespēlējam tās dziesmas nepareizi vai kā, pēkšņi es vienā mirklī sāku kliegt "jump, jump, jump" un Valters arī pievienojas. Tā mēs tikām galā ar katru jaunu dziesmu: es tikai uzmāju ar galvu – Edžam vēl viens soliņš. Kaut kā sāku citādi bungas spēlēt, un Viesturs pielāgojās ar basu. Viss nomainās un iešūpojas citādi. Sākumā mēs ļoti dauzījāmies – paši baudījām to spēlēšanu. Citreiz arī mazliet pačakarējam cits citu," stāsta Nauris un piekrīt manam novērojumam, ka arī pusnakts šovā viss balstās uz improvizāciju un saskatīšanos ar Jāni. Pirms kāda gada intervijā Andris Freidenfelds jeb Fredis izteica kritiku, ka tagad krievu un ne tikai krievu humora šovos pietrūkst tādu cilvēku, uz kuriem paskatoties vien sanāk smiekli.
Nauris, cik redzēts Skuteļa šovos, gods kam gods, tieši tāds arī ir – katra viņa frāze, arī fotografējoties pirms intervijas, aprakstot sejas izteiksmes, kādas tagad vajadzētu nofiksēt, varētu atbilst Freda ideālam. Kādā gadījumā, ja kaut kas notiek negaidīti un neierasti, ir izbolītas acis un lūpas savilktas sāpīgā smaidā?
Par līgavas tēviem
Mani minējumi, pirmoreiz skatoties grupas Supernovai pieteiktās Tautasdziesmas video, par to, ka Jānis Skutelis tagad nosēdināts pie bungām, ja jau Nauris ir priekšā, neapstiprinās – viņš esot palicis savā vietā. Tagad Nauris pie bungām palicis tikai pusnakts šovā un ārpus ekrāna parasti esot "frontā", pie bungām pieaicinot Jēkabu Zemzari, kurš pazīstams kā viens no labākajiem sava instrumenta spēles lietpratējiem – viņš darbojies metāla grupā Sanctimony un Luija Fonteina blūzroka sastāvā, turklāt vēl ir lielisks dziedātājs.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 1. - 7. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!