Nakts tevi klusi ēd

Piezvani man, ja tev skumji būs, piezvani man / Piezvani gan, tu jau zini, ka gaidu... – mūsdienās cilvēki šādus vārdus saprot kā iespēju kādu sasniegt jebkurā brīdī. Laikā, kad kļuva populāra šī Adriana Kukuvasa dziedātā dziesma, piezvanīšana bija romantikas pilns rituāls – pēc sadūšošanās to beidzot izdarīt dažam labam nācās iet lietū vai aukstumā uz telefona būdiņu ar parasti izdauzītiem logiem, lai bieži vien atklātu, ka telefonam norauta klausule… Ja aparāts tomēr darbojās, bija jāpārvar nākamā šķēršļu josla – jāpaveicas, ka automāts nenorij vienīgo divkapeiku, un jātrāpa uz brīdi, kad adresāts mājās, kā arī jābūt gatavam kaut ko sakarīgu pateikt, nevis mulsi klusēt.

Laikam jau bija pat tāds kā zvanīšanas kults, lai dziesmas par šo tēmu kļūtu ļoti populāras. Krievijā Irina Muravjova dziedāja Pozvoņi, mņe pozvoņi filmā Karnevāls, un gan jau līdz kādam šeit bija nonākusi arī Blondie dziesma Call Me, kuras tēma nesen apspēlēta arī Kirila Serebreņņikova filmā Ļeto (Vasara). Latvijā "piezvanīšanas dziesmu" ar Dagnijas Dreikas vārdiem bija sakomponējis Imants Paura, kuras dziedātājs Adrians Kukuvass bija kļuvis pazīstams, izpildot lielākoties Imanta Kalniņa dziesmas grupā Menuets. Taču arī viņa paša sacerēto dziesmu, kā izrādās, ir gana – Atgriešanās ir pirmā, kas nāk prātā. Māras Zālītes vārdi "Ai, kājas tik vieglas, bet tomēr nenes" jau folklorizējušies, bieži vien tos gan saistot ar primitīvākajiem veidiem, kā šādu eiforijas stāvokli sasniegt.

Pa ceļam uz Mārupes mūzikas un mākslas skolu, kur Kukuvass tagad strādā, fotogrāfs Kristaps mašīnā atskaņo dziesmu Krīt visbaltākie sniegi, kas gan man nav palikusi tik spilgtā atmiņā, toties uzreiz varu izdziedāt vārdus par maigo smilšpapīru, kas, kā izrādās, ir no dziesmas Jūlijnakts. Arī, ieraugot Kukuvasa dziesmu izlases sarakstā nosaukumu Neliec sveci zem pūra, uzreiz melodija un vārdu turpinājums ieskanas – tās autori ir tie paši, kas slavenajai latviešu "piezvanīšanas dziesmai".

Pirms sarunas vēl izmetam līkumu pa apkārtni fotogrāfijas vietas izvēlei, varonis piedāvā visādus industriālus fonus, kas mums paveras acu skatienam, piemēram, riepu servisu. Kad jau esam uzkāpuši kabinetā skolā, viņš saka, ka tagad ātri jāpārvēršas par skolotāju, izstāsta stāstu par to, ka savulaik, strādājot bērnu un jauniešu centrā Daugmale, viņam neesot bijis šādas mums pašlaik priekšā redzamās tāfeles, un tās vietā izmantojis kādu krievu armijas laiku seifu, pie kura ar magnētiņiem stiprinājis nošu lapas. Šķiet, tāds stāsts Adrianam ir par katru detaļu, piemēram, arī par to, kā vairāku maiņu rezultātā viņš ticis pie inkrustācijas tehnikā veidotas koka gleznas ar Kurtu Kobeinu, ko var identificēt pēc kreiļiem raksturīgās ģitāras turēšanas, jo pēc sejas tas vairāk izskatās pēc Viktora Coja. Arī Adrians paņem akustisko ģitāru, pozējot sparīgi uzsit pa stīgām un muzikāli iekaucas, pēc mirkļa izņem no futrāļa arī trompeti, uzspēlē, draudzīgi pamācoši paskaidro, ka labākiem rezultātiem būtu jāpraktizē katru dienu, un mēs uzzinām arī viņa izglītības vēsturi: "Man ir trompetista diploms, kurā rakstīts: bērnu mūzikas skolas pedagogs, orķestra ārtists un pašdarbības pūtēju orķestra vadītājs. Un, saliekot kopā ar maģistra grādu pedagoģijā, vadība iebāza mani tagad vadīt metāla pūšamo instrumentu nodaļu."
 

Lūdzu ieskaitīt manu balsi

Šogad piecdesmit gadu svin gan grupa Menuets, kas jau nospēlējusi jubilejas tūri pa visu Latviju, gan Mikrofona dziesmu aptauja, kurā pēc radio klausītāju balsojuma, kas tika pausts atsūtītajās vēstulēs, ik gadu noteica populārāko latviešu dziesmu.

Tās noslēguma koncerts bija viens no visvairāk gaidītajiem Jaungada nakts notikumiem televīzijā. Šogad Mikrofona aptaujas jubileja tiks atzīmēta 30. novembrī VEF Kultūras pilī un 1. decembrī Latgales vēstniecībā Gors. Šajos koncertos Adrians dziedās divas dziesmas. Pirmā būs Apliecinājums, kas 1979. gadā bija otrajā vietā, konkurējot ar viņa paša togad kopā ar Menuetu dziedāto dziesmu Jūlijnakts (to dzejnieks Māris Čaklais esot atzinis par sev mīļāko no komponētajām, sacīdams – kā māksliniekiem viņiem abiem ar Adrianu laikam esot viena asins grupa). Otra būs slavenā Atgriežoties, kas 1984. gadā bija trešā populārākā – tā, kur "…māte no akas ūdeni nes...".

Adrianam saglabājušās arī vēstules, kas uz radio raidījuma Mikrofons redakciju sūtītas, balsojot par kādu no viņa dziesmām. Klausītāji tās īpaši gatavojuši gan ar cieņas pilniem, glītā rokrakstā paustiem vārdiem, gan noformējuši ar ilustrācijām un aplikācijām, kā tolaik sauca nevis programmas telefonā, bet dažādu krāsu papīrīšu mozaīkas. "Mīļais Mikrofoniņ, rakstu Tev pirmo reizi. Sveiciens Tev un Taviem veidotājiem. Lūdzu ieskaitīt manu balsi par Adriana Kukuvasa un Māras Zālītes dziesmu Atgriežoties, kuru izpilda A. Kukuvass..." – lasu kādu no vēstulēm, kas atgādina, cik tuvs un gaidīts cilvēkiem bijis šis raidījums, ja jau to pat vēstulēs uzrunāja kā dzīvu radību. Adrians atceras, ka šis raidījums skanēja katru dienu divas reizes – vakarā, un, ja kāds nepaspēja noklausīties, tad atkārtojums bija nākamajā dienā no rīta.

"Mikrofons – tas bija kaut kas unikāls! Un pirmās aptaujas uzvarētāja Mežrozīte – tas bija absolūts sprādziens visā, kas notika pirms tam. Beidzot latviešu valodā kaut kāda pērle parādījās. Pat tad, kad Menuets testēja mani, vai viņiem deru kā solists vai ne, es arī dziedāju Mežrozīti. Jā, der, strādāsim..." stāsta Adrians. Viņš atceras arī to, ka dziesmas Mikrofona aptaujai sākumā autoram vai izpildītājam bija jāizpilda Latvijas Radio otrajā stāvā mūzikas redakcijas istabiņā. 

"Tas radio tirgus bija kolosāla lieta – vēlāk pieņēma arī mājas ierakstu, bet sākumā dziesmas bija vispirms pašiem pie klavierēm jānospēlē. 

Tas bija nopietns pārbaudījums – iet cauri tām slūžām, un tas jau bija pirmais filtrs, ka mēsls tur nenonāca. 

Tu ej uz turieni, un tad vari izkarot radio ierakstu. Pēc tam izej ārā, gaidi, un viņi spriež – dot ierakstu vai ne. Ja pieņēma, tad uzreiz aiziet arī aranžija. Mana Tepat saulītē viņiem derēja – un tāpēc tai tika Gunāra Rozenberga aranžija ar bendu," dziedātājs atceras laiku, kad neviens vēl neiesniedza gatavus ierakstus, jo mājas apstākļos tos nevarēja ierakstīt, bet studijas bija tikai divas – radio un Melodija. Tātad Mikrofons bija ne tikai aptauja, bet arī šai aptaujai paredzētu dziesmu fabrika. Adrians savas parasti dziedāja pats, bet citām vokālistus piemeklēja. Piemēram, Andrejam Lihtenbergam bija padomju darba varoņa tēlam piemērots spēcīgs un vīrišķīgs vokāls, tāpēc viņam bieži bija jādzied patriotiskas dziesmas.

"Par mani reiz kādā recenzijā rakstīja: un tad viņiem pievienojās izcils dramatiskā tembra īpašnieks Adrians Kukuvass. Tad viens ārkārtīgi skaists kompliments nāca tieši no publikas, kas bija rakstīts zīmītē pie ziediem klāt: "Jūs esat maigāks par ziedu un cietāks par akmeni." Paldies par to Maigai Grietēnai, manai vokālajai skolotājai," Adrians atceras komplimentu, kas, šķiet, radies tās dziesmas iespaidā, kur ir par smilšpapīru, kas parasti ir ass, bet dziesmā nodēvēts par maigu. Turklāt nakts tur ir tāda, kas "tevi klusi ēd", bet nākamajās rindās jau "baltu berž" un "asu trin" – bērnībā tas viss bija mīkla... "Jā, jā – tā taču ir Jūlijnakts. "Šī siltā, labā nakts kā puķi tevi plūc..." Tagad tā dziesma bieži skan koncertos. Tā glezna ir uzburta, un ne velti tā ir tikusi tautas novērtēta – ceturtajā vietā bijusi."