LVB Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītājas vietniece Lita Konopore stāsta, ka ir nesaprotami, kāpēc patversmēm jāmaksā par suņu reģistrāciju, kamēr tiem, kas tos pieņem savās mājās, nav. «Spējai nomaksāt šo nodevu, spējai vakcinēt un uzturēt dzīvnieku ir jābūt kritērijam, lai suni vispār varētu adoptēt,» viņa uzskata. Turpretim patversmes saskaras ar grūtībām segt izdevumus, un pazušanas gadījumā suņus nevar identificēt. Tāpēc no maksas nevajag atbrīvot privātpersonas, bet gan patversmes. Ja suņus kāds izlaiž vai tie aizmūk, «viņi klīst pa ielām un nevar pateikt, kur tos nodot», L. Konopore skaidro.
Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) informē, ka pagājušogad patversmēs uzņemti vairāk nekā trīs tūkstoši suņu (jaunāki dati nav pieejami). Pēc Lauksaimniecības datu centra statistikas, patversmes šogad reģistrējušas tikai 55 suņus.
L. Konopore uzsver, ka, ja suns ir reģistrēts patversmē, labumu saņems arī privātpersonas, jo otrreiz tas vairs nav jādara. Turklāt, dzīvnieku reģistrējot jau patversmē, arī iespējams ērtāk izsekot, cik suņu ir eitanazēti, adoptēti un cik atgriežas patversmē.
Savukārt dzīvnieku patversmes Mežavairogi īpašniece Danuta Priede stāsta, ka lielāka problēma par maksu ir sarežģītā, laikietilpīgā dzīvnieku reģistrācijas procedūra. Turklāt mikročipu ievietošana dzīvniekā ir dārgāka par pašu reģistrāciju. «Svarīgi, kas liek čipus un cik par to prasa. Manā patversmē veterinārārsts ir pieņemts darbā, bet citās to atļauties nevar, un tad tas ir ļoti dārgi,» viņa paskaidro. Arī patversmes Ulubele vadītāja Ilze Džonsone stāsta, ka, lai gan viņa novērtē maksas samazinājumu, «čipēšanu atstāt kā komercpakalpojumu ir bīstami, jo nekur nav teikts, ka tā cena nepieaugs». Taču to, ka cilvēki patversmes suņus varēs adoptēt par brīvu, viņa uzskata par «ļoti jauku normu». Kritikai pamatu viņa neredz.
D. Priede arī šaubās, vai ir vajadzīgs visus patversmes suņu reģistrēt. Daļa no dzīvniekiem, kas nonāk patversmē, saimniekus tā arī nesagaida un tiek eitanazēti. Šādā gadījumā čips ievietots un suns reģistrēts lieki. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka ir ērtāk, ja suņi ir identificējami un viņu gaitām var izsekot no pirmās patversmes un pirmajiem saimniekiem. L. Konopore stāsta, ka bez maksas jāreģistrē tie suņi, kas patversmē pavadījuši vismaz 14 dienu, kas ir laiks, līdz kuram parasti lemj par suņa eitanāziju. Grozījumus šādā redakcijā LVB arī ieteikusi valdībai.
Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta Dzīvnieku tirdzniecības, labturības un barības nodaļas vadītājas vietniece Inga Kronenberga skaidro, ka suni var eitanazēt ne tikai pēc pirmajām 14 patversmē pavadītajām dienām, bet arī tad, ja suns ir slims un vecs. «Līdz ar to nav lietderīgi reģistrēt visus suņus, kas uzturas patversmē,» viņa secina. I. Kronenberga arī uzskata, ka informāciju par to, kas notiek ar suņiem, gana detalizēti jau reģistrē patversmēs, tālāk nododot PVD. Turklāt «suņu reģistrācija bez maksas Lauksaimniecības datu centra datubāzē rada papildu valsts budžeta izdevumus. Aprēķināts, ka, ieviešot normu par reģistrācijas maksas atcelšanu tikai no patversmēm atsavinātiem suņiem, budžeta izdevumi būs 8750 eiro gadā», informē I. Kronenberga.