Bergmanis: Karavīri vieni valsti nenosargās

Jūsu vadītā Aizsardzības ministrija ir sagatavojusi grozījumus Nacionālās drošības likumā, detalizēti nosakot, kas tautai būtu jādara kara vai militāra iebrukuma gadījumā un ko nekādā gadījumā nedrīkst darīt.

Tie ir pienākumi, kas jādara kaut kādos krīzes gadījumos, nebūt tas nenozīmē, ka tā ir tikai militāra krīze. Tie ir mazi solīši tajā visaptverošajā drošības sistēmas veidošanā. Nedomāju, ka tas ir tieši militāra iebrukuma gadījumā, tā ir tikai viena daļa. Tas, ko mēs šobrīd gribam, ir cilvēku izpratnes veidošana, lai ir cilvēku sapratne par to, kādi tad arī viņiem ir pienākumi. Mēs ļoti labi zinām tiesības, bet ir arī pienākumi. Mums ir vispārējā mobilizācija, kad ir jāiet un jāaizstāv valsts, tas ir pilsoņa pienākums, kas ir ierakstīts Satversmē. Kā savādāk? Šie likuma grozījumi ir tāds paskaidrojošs papildinājums tam visam.

Bet vēl viena būtiska nianse šajos grozījumos ir tas, ka ir šī militārā mobilizācija, ko var izsludināt uz 72 stundām Ministru kabinets, to, protams, nosūtot uzreiz Saeimai apstiprināšanai. Tas attiecas tikai uz militārā dienesta karavīriem un rezerves karavīriem, tas neattiecas uz visiem.

Protams, šie likuma papildinājumi arī atsedz, no kā tad mēs baidāmies – ir atrunāts, ka nedrīkst piedalīties jaunās, neleģitīmās varas rīkotās vēlēšanās vai tautas nobalsošanās. Tātad mēs baidāmies no Krimas scenārija atkārtošanās?

Nu vienkārši mēs, es domāju, nevis baidāmies, bet, lai cilvēki… lasot arī šobrīd daudzus rakstus un komentārus, liekas tā ļoti dīvaini dažu rakstnieku un žurnālistu rakstītais, ka "ko tad mēs tagad cilvēkus pašnāvībā grūžam ar šiem likuma grozījumiem?". Nu, nē – tā ir katra cilvēka izvēle, un viņš pats izvēlēsies, ko tādā brīdī darīs.

Ļoti labi sasaucas šī šodienas intervija ar vakardienas filmu (18. janvārī notika filmas Nameja gredzens pirmizrāde – red.) – kur tad ir tā izvēle cilvēkam? Jā, daudzi neticēja arī valsts pastāvēšanai un dzimšanai. Bet bija cilvēku skaits, kas ticēja. Protams, ka ir krituši cilvēki par brīvību, un tā ir tā izvēle, un ir arī pienākumi. Tie ir rakstīti mūsu valsts konstitūcijā, ka ar visiem līdzekļiem tautai ir jāaizstāv savas valsts neatkarība un suverenitāte. Ļoti bieži, kad pieminam hibrīdkara elementus, liekas, ka tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Nē, tas notika mūsu valsts okupācijas gadījumā pagājušā gadsimta vidū. Tas ir hibrīdkarš, kas bija tad. Nekas jau nav mainījies, tikai savādākā, modernākā formā.