Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Ierobežojumus šobrīd nevar mīkstināt

Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Sabiedrības veselības institūta vadošā pētniece Inese Gobiņa intervijā Rūtai Kesnerei stāsta par to, ko nozīmē sadzīvot ar vīrusu.

Šodien valdības sēdē tiks lemts, vai nepieciešams ieviest stingrākus ierobežojumus par līdzšinējiem. Kāds ir jūsu viedoklis, vai tas būtu nepieciešams?

Mans viedoklis, raugoties, kādi ierobežojumi ir pieņemti, piemēram, Vācijā, Lielbritānijā, ASV, kur saslimstība ir mazāka nekā Latvijā, ir, ka mēs nekādā ziņā nevaram runāt par ierobežojumu mīkstināšanu. Vai tos nepieciešams pastiprināt, ir diskutabli. Bažas raisa saslimstības straujais pieaugums kaimiņos Igaunijā, tāpat kā jaunā Lielbritānijas vīrusa paveida izplatība. Pat ar vislabākajiem ekspertiem un modelēšanas tehnikām pašlaik nav iespējams prognozēt, kā situācija attīstīsies, cik strauja būs jaunā vīrusa paveida izplatība. Es uzskatu, ka labāk ir ievērot lielāku piesardzību nekā pārsteidzīgi atcelt kādus ierobežojumus. 

Jūs minējāt Igaunijas piemēru. Tur ir daudz sliktāka epidemioloģiskā situācija nekā Latvijā, taču jaunie noteiktie ierobežojumi vēl joprojām ir mazāk stingri nekā pie mums. Piemēram, darba dienās var strādāt sabiedriskā ēdināšana, tiesa, ar 25% noslodzi. Arī muzeji ir atvērti. 

Tie ir politiski lēmumi, kuriem, ņemot vērā igauņu aktuālo situāciju, nav epidemioloģiska pamata. Laiks rādīs, kā kaimiņos attīstīsies situācija. Taču ir vērts atcerēties Īrijas piemēru, kur bija ļoti stingri ierobežojumi, kurus strauji mīkstināja, un pašlaik tur vērojams eksponenciāls saslimstības pieaugums. Man ir bažas, vai līdzīga situācija nebūs arī Igaunijā. 

Kā jūs komentētu Zviedrijas premjerministra izteikumus, ka ierobežojumiem nav korelācijas ar slimības izplatību?

Es teiktu, ka tā ir demagoģija. Medicīnas žurnālos Lancet un Nature publicēti aktuālie pētījumi pierāda, ka ierobežojumiem ir vistiešākā saikne gan ar Covid-19 saslimstību, gan mirstību. 

Pagājušajā nedēļā sabiedriskajā televīzijā Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs un ekonomikas ministra partijas biedrs Ralfs Nemiro (KPV LV) pauda, ka, ievērojot divu metru distanci, roku mazgāšanu un sejas masku valkāšanu, ir iespējams ļaut teju visām nozarēm atsākt darbu. Vai pamatoti?

No epidemiologiem tiek prasīta pierādījumos balstīta ekspertīze. Tajās valstīs, kur ar to nodarbojas milzīgi pētniecības institūti kā, piemēram, Vācijā Maksa Planka institūts, ierobežojumu pakāpeniska mazināšana paredzēta, ja 14 dienu kumulatīvais saslimstības rādītājs uz 100 000 iedzīvotāju nepārsniedz 100 (Latvijā luksofora princips paredz 200 gadījumus – red.). Tikai šonedēļ Vācija un Lielbritānija, kur, kā jau minēju, saslimstība ir mazāka nekā Latvijā, sāks atvērt skolas mācībām klātienē, grāmatnīcas un skaistumkopšanas pakalpojumus. Taču pagaidām nedz Vācija, nedz Lielbritānija neapsver sabiedriskās ēdināšanas pāriešanu uz klātieni, muzeju, kino un teātru darba atsākšanu. Saistībā ar jauno, daudz lipīgāko vīrusa mutāciju mums nav epidemioloģiska pamata apsvērt ierobežojumu mīkstināšanu. 

No atsevišķiem ministriem gan izskan apgalvojumi, ka ir iespējams pakalpojumus sniegt epidemioloģiski drošā veidā. Vai tas atbilst patiesībai, vai jebkurā gadījumā risks tomēr būs?

Roku dezinfekcija, maskas, distancēšanās, protams, riskus minimizē, taču tie vēl joprojām pastāv, jo pakalpojumu sniegšana klātienē ir saistīta ar kontaktēšanos. Epidemioloģiskā drošība ir arī cieši saistīta ar mūsu individuālo uzvedību. Mazinoties saslimstībai, ja visi ievēro visus drošības pasākumus, varētu domāt par pakāpenisku klātienē sniegto pakalpojumu klāsta palielināšanu. Valdība ir vienojusies par luksofora principu, kur skaidri pateikts, kad mēs sākam domāt par ierobežojumu mīkstināšanu. Tas ir labi, ka šāds plāns ir pieņemts. Taču diemžēl redzam, ka ir atkārtoti mēģinājumi šo luksofora principu apiet, to neievērot. Tiklīdz saslimstība nedaudz mazinās, ir vēlme trauksmaini kaut ko atcelt, kaut ko mazināt, izliekoties, ka luksofora principa nav. Valdībai vajadzētu sekot pašas nolemtajam. 

Gan aizsardzības ministrs Artis Pabriks (A/P), gan ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV), gan iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV), aizstāvot ierobežojumu mīkstināšanu, lieto apmēram tādus argumentus, kā: nav saprotams, kāpēc nevar strādāt antikvariāti, kur var atrasties divi cilvēki, bet var kursēt pārpildīts sabiedriskais transports.

Ir grūti salīdzināt antikvariāta un sabiedriskā transporta nepieciešamību. Tomēr atgādināšu, ka virknē valstu, kur bija tā sauktais lokdauns, nekursēja arī sabiedriskais transports. Mēs pieļaujam sabiedriskā transporta kustību. Ja atļaujam antikvariātiem strādāt, tad kāpēc ne juvelieru veikaliem utt. Tad nonākam pie tā, ka visa tirdzniecība ir atvērta, ir daudz lielāka kontaktēšanās un līdz ar to lielāki riski. Cilvēkiem ir jānodod skaidrs vēstījums, ka pašreizējā epidemioloģiskajā situācijā klātienē var sniegt tikai pašus nepieciešamākos pakalpojumus. 

Vai redzat veidu, kā varam minimizēt riskus sabiedriskajā transportā? Zināma taisnība ir frizierim, kas ir neizpratnē par prasību klientam, ar kuru meistars ir viens pret vienu, mērīt temperatūru, kamēr sabiedriskajā transportā braucam saspiesti kā siļķes mucā bez jebkādas temperatūras mērīšanas. 

Viens variants būtu nodrošināt daudz biežākus reisus, intensīvāku kursēšanas grafiku. Cita starpā, runājot par transporta izmantošanu, tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ klātienē sniegt tikai vitāli nepieciešamos pakalpojumus. Tas samazina cilvēku vēlmi pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Protams, ir arī radikālais variants, ja situācija kļūst pavisam slikta – pārtraukt sabiedriskā transporta kursēšanu. 

Izskanējuši viedokļi, ka ir nejēdzīgi koncentrēt cilvēkus pāris veikalos, noteikt darba laika ierobežojumu. Tā vietā daudz drošāk būtu turēt visu vaļā maksimāli ilgi, lai būtu pēc iespējas lielāka cilvēku izkliede. 

To pakalpojumu, kas tiek sniegti klātienē, darba laikam ierobežojumus nevajag noteikt, lai izbēgtu no cilvēku koncentrēšanās. Daudzi frizieri šobrīd strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Taču nekoncentrēt cilvēkus laika ziņā pakalpojumu sniegšanas vietās, kas strādā klātienē, nav pielīdzināms klātienes pakalpojumu klāsta palielināšanai.

Cik pamatots ir tirdzniecības nozares apgalvojums, ka veikalos inficējas ļoti maz cilvēku?

Ja visi ievērotu divu metru distancēšanos, pareizi valkātu maskas un dezinficētu rokas, tad inficēšanas riskam vajadzētu samazināties, bet pēc saslimstības rādītājiem redzam, ka ar šo vien acīmredzot nepietiek. Ir vajadzīgi papildu ierobežojumi. Tirdzniecības nozare ir viena no tām, kur cilvēku pulcēšanās un ar to saistītie riski ir primāri atzīti arī citās valstīs.   

Cilvēku neizpratni un izsmieklu izsauca aizliegto preču saraksti, kas tagad ir atcelti. Vai bija pamats tādus noteikt?

No epidemioloģiskā viedokļa pamata aizliegt iegādāties konkrētas preces lielveikalos nebija, taču pie tik augstiem saslimstības rādītājiem, kādi bija novērojami Latvijā, acīmredzot bija tikuši pieņemti steidzīgi, līdz galam neizsvērti lēmumi, bet droši vien ar labākajiem nodomiem. Ar noteiktu preču ierobežojumiem acīmredzot ir bijusi vēlme padarīt tirdzniecības vietas vēl mazāk «interesantas» pircējiem, taču šajā gadījumā ir saprotama sabiedrības neizpratne, kāpēc es vienā un tajā pašā veikalā varu iegādāties maizi, bet ne cepamo papīru.

Pašlaik gan ir situācija, kad mēs spēlējam internetveikalus. Nevis mājās veicam pasūtījumu un tad tam aizejam pakaļ, bet to izdarām veikalā klātienē, kaut kur pastaigājam 15 minūtes un tad ejam uz veikalu pakaļ precei. Ar šiem radošajiem risinājumiem mums ir sajūta, ka esam "apčakarējuši" sistēmu, lai gan patiesībā "apčakarējam" paši sevi. Vai piekrītat sociālantropologa Klāva Sedlenieka tvītam, ka katrai sabiedrībai ir tāda pandēmija, kādu tā ir pelnījusi?

Sava taisnība tur ir, bet tad man nāk uzreiz prātā itāļu, britu un amerikāņu sūrā pieredze šajā epidēmijas laikā. Kopumā mēs esam turējušies ne slikti. No otras puses, ja mūsu līdzšinējā sociālekonomiskā pieredze ir, ka katram pirmām kārtām šajā valstī ir jārūpējas pašam par sevi, tad tas rada neuzticēšanos valstij un valdībai. Labs piemērs ir Vācija, kur tiek sniegts ievērojams dīkstāves pabalsts strādājošajiem, kuru nozarēm ir noteikti ierobežojumi. Viņi nestrādā un neapdraud sevi vai citus, bet tajā pašā laikā zina, ka tomēr varēs pabarot savu ģimeni. Līdz ar to viņiem nav jādomā, kā, apdraudot savu drošību, tomēr apiet ierobežojumus. Latvijā daudziem tas ir izdzīvošanas jautājums. 

Ko nozīmē epidemiologu teiktais, ka mums jāmācās sadzīvot ilgtermiņā ar vīrusu? Vienkārši dzīvojam nost, it kā vīrusa nebūtu?

Tas nozīmē, ka mēs visu laiku monitorējam vīrusa mainību, Covid-19 saslimstības izplatību, datus par mirstību, slimnīcu noslodzi, vakcināciju un rīcību pielāgojam aktuālajai situācijai. Sadzīvot ar pandēmiju nozīmē savu uzvedību pielāgot tam, kā uzvedas vīruss. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē