Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Kalpība burtam nogalina saprātu

Par tirdzniecības ierobežojumu neloģiskumu un draudiem nacionālajai uzņēmējdarbībai žurnālists Guntars Gūte sarunājas ar Latvijas Tirgotāju asociācijas vadītāju Henriku Danusēviču.

Gan uzņēmēji, gan sabiedrība kopumā daudz diskutējuši un kritizējuši valdības noteiktos ierobežojumus tieši tirdzniecības jomā. Nevar noliegt, ka Covid-19 pandēmijas apkarošanai ir nepieciešami ierobežojumi, tomēr nevar nepamanīt, ka ierobežojumu saturs jau kopš pirmajām dienām ir ne visai loģiski veidots. Kuri ir galvenie faktori, kas ļauj mums uzskatīt valdības lēmumus par ne visai pārdomātiem?

Par to liecina jau tas, ka visas valdošo politiķu bažas parasti ir saistītas ar to, kā notika tirdzniecība pēdējās dienās pirms Ziemassvētkiem. Proti, cilvēki tajās dienās brauca ne tikai uz tiem veikaliem, kur bija iespējams iegādāties nepieciešamās preces, bet arī uz lielajiem tirdzniecības centriem, kur bijis ierasts pavadīt daļu brīvā laika. Līdz ar to politiķi saprot, ka galvenā problēma ir ar lielajiem tirdzniecības centriem, kur cilvēki uzturas ilgāku laiku, kas vidēji pārsniedz divas stundas. Tāpēc mēs arī uzskatījām un arī pagājušajā nedēļā Ekonomikas ministrijā (EM) notikušajā sanāksmē piedāvājām – būtu pareizi, ja šīs nosacītās riska vietas, proti, lielie tirdzniecības centri, piedāvātu savu risinājumi, kā viņi saredz iespēju nodrošināt, ka cilvēki tajos neuzturas ilgāk, nekā vajadzētu nepieciešamo pirkumu iegādei. Piemēram, šajos tirdzniecības centros tiktu izveidota apmeklētāju uzskaite reālā laika režīmā. Mūsuprāt, tas ir pilnīgi pietiekami, lai varētu atļaut atsākt darbu šiem lielajiem tirdzniecības centriem. Savukārt mazajiem tirgotājiem pilnīgi pietiktu ar to, ka varētu atļaut atsākt tirgot ikdienā, proti, darba dienās. Tas pierādīs, ka nenotiek drūzmēšanās, un tādējādi varēs atsākt tirgot arī brīvdienās, atvieglojot cilvēku dzīvi un viņiem nevajadzētu tikai pēc darba steigties uz veikaliem nepieciešamo pirkumu veikšanai.

Runājot par atļauto un aizliegto preču sarakstiem, kas izpelnījušies vienu no asākajām kritikām un arī ironiju par sarakstu autoriem, – bija brīdis, kad klātienē bija atļauts nopirkt alkoholu un dažādas citas preces, bet nedrīkstēja nopirkt cimdus, zeķes, zeķubikses. Tagad arī šīs preces var nopirkt, bet nevar nopirkt pildspalvas. Dzirdēta versija, ka iemesls tam esot tas, ka ierēdņi sarakstus veidojuši,  nevis vadoties pēc loģikas un reālās dzīves, bet gan pēc kaut kādiem preču nomenklatūru numuriem, kodiem. Tāpēc arī piedzīvojam šo totālo haosu.

Jāatgādina, ka mēs esam vienīgā valsts Eiropas Savienībā (ES), kas tādā veidā regulē preču sortimentu, nekur citur tā nav. Ir atsevišķas valstis, kurās nav ļauts darboties konkrētiem veikaliem, piemēram, Vācijā ir slēgti celtniecības preču veikali, bet sortimenta regulēšanas nekur nav. Pirmām kārtām jāsecina, ka Latvijā ir izveidojusies tāda ierēdnieciska tradīcija vai arī pašu ierēdņu ir par daudz un tāpēc viņiem jāapliecina savas esamības nepieciešamība, tad arī notiek šī pārlieku lielā regulācija, kad tiek izdoti normatīvie akti, kas reālajā dzīvē vispār nav nepieciešami. Bet no otras puses – ierēdņi baidās pieļaut kļūdas un tad arī tiek radīti normatīvi, kas balstās nevis uz loģiku, bet dod iespēju ierēdnim attaisnoties, ka viņš ir veicis darbības, balstoties uz likumiem. Ja paskatāmies to pašu Kanādas pieredzi – tur, piemēram, higiēnas preču tirdzniecība bija atļauta, nevis balstoties uz nomenklatūru, bet gan reālo dzīves nepieciešamību. Jo ne jau atļauto vai neatļauto preču klāsts ir izšķirošs infekcijas ierobežošanai. Turklāt arī pēc noteiktās platības apjoma noteikšanas uz vienu pircēju esam centīgākie ES – citās valstīs ierobežojums veikalos ir noteikts 50% apjomā no maksimāli pieļaujamā, Latvijā esam aizgājuši līdz 80% ierobežojumam, taču nekāda pamatojuma aprēķiniem nav, kādēļ transportā atļautais apjoms ir 50%, bet veikalos – 20%. Protams, jebkurš ierobežojums dod savu efektu, taču ierobežojumam ir jābūt saprātīgam. Mēs saprotam, ka mājsēdes ir labas, taču tāpat redzam, ka cilvēki ārpus komandantstundām aizvien mēdz pulcēties, pārkāpjot skaita un citus ierobežojumus, tiek rīkoti privāti pasākumi, kas būtībā rada daudz lielāku inficēšanās risku nekā veikalos, kur tiek ievēroti visi piesardzības nosacījumi – distancēšanās, sejas maskas.

Tirgotāji nesen arī pauda bažas par valdības ieceri noteikt atbildību, tostarp ar finansiālām sankcijām, tirgotājiem nodrošināt, ka pircēji viņu veikalos ievēro visas drošības prasības. Vai ir korekti valstij noteikt par pienākumu uzņēmējiem faktiski veikt tiesībsargu funkciju pildīšanu?

Mēs par to esam runājuši arī Saeimas Aizsardzības komisijā, un palikām pie risinājuma, ka tirgotājs atbild par to, kas ir viņa pienākums – informēt pircējus un nodrošināt, ka nosacījumu neievērotāji netiek apkalpoti, turklāt arī sodi tirgotājiem par šo pienākumu nepildīšanu bija paredzēti samērīgi – līdz 500 eiro. Diemžēl šobrīd atkal EM piedāvā noteikt sodus līdz pat 5000 eiro, turklāt arī par to, kas no tirgotāja nav atkarīgs, un mēs šādas ieceres uzskatām par pārspīlētām, vēl jo vairāk tāpēc, ka patiesībā tirgotājiem sastādīto administratīvo pārkāpumu protokolu skaits ir samērā neliels. Savukārt daļa šo piemēroto sodu vispār ir neloģiski dēļ likumu nepilnībām. Piemēram, nesen  divu mazo veikalu īpašniekiem, kur notiek tā sauktā aizletes tirdzniecība un kur tiek stingri ievērots veikalā vienlaikus pieļaujamais pircēju skaits, tika piemērots sods par to, ka pircējiem netiek izsniegti iepirkumu ratiņi vai grozi. Mūsuprāt, tas ir pilnīgs absurds. Sanāk, ka policists neprot saskaitīt pircējus, bet tikai groziņus.

Bet tas taču ir absurdi!

Ja likuma veidotāji nekonsultējas ar ekspertiem, tad rodas šādi likumi, bet pēc tam atkal citi likuma burta kalpi nesaprotamu iemeslu dēļ šādus pēc būtības nepamatotus sodus piemēro.

Lai gan politiķi regulāri mēdz izteikt pārmetumus sabiedrībai par vīrusa izplatības ierobežojumu neievērošanu, manuprāt, nospiedoši lielākā iedzīvotāju daļa tomēr labi apzinās riskus un arī diezgan rūpīgi ievēro piesardzības pasākumus, lai pēc iespējas ātrāk mēs visi varētu atgriezties normālā dzīves ritmā. Bet kāds ir uzņēmēju noskaņojums – vai nav sajūtas, ka jau kārtējo reizi viss smagums par krīzes pārvarēšanu tiek uzkrauts uz sabiedrības un lielā mērā arī uzņēmēju pleciem, pat īsti necenšoties noskaidrot, vai, piemēram, uzņēmējiem ir nauda, lai visas prasības reāli izpildītu?

Jāsaka, valsts ir gājusi sociālistisko ceļu, ka ir salīdzinoši labi pabalsti strādājošajiem, kas ļauj darbiniekiem saņemt, piemēram, dīkstāves pabalstus. Savukārt – ja paskatāmies uz uzņēmējiem – viņu pusē valda izmisums, un arī saviem darbiniekiem viņi saka, ka nav iemesla optimismam, jo ir liels risks palikt bez esošās darba vietas un nāksies meklēt darbu citur. Skatoties no nacionālā biznesa konteksta, jāatzīst – ir diezgan liels risks, ka krīzes dēļ iznīks mazie un vidējie vietējie uzņēmēji, kuru vietā ienāks globālās korporācijas. Vai tas ir pareizi, ka mēs globalizējam arī mazā un vidējā biznesa sektoru? Manā izpratnē tas ir netālredzīgi. Ja šobrīd paskatāmies tādu vidēja lieluma veikalu tīklu – visu funkciju nodrošināšanas izmaksas ir ap 120 tūkstošiem eiro mēnesī, bet viņam pieejamais valsts atbalsts ir ap 50 tūkstošiem eiro. Ir arī piemēri, ka vidēja izmēra tirdzniecības tīkli jau ir apturējuši darbību. Loģiski, ka ar šādu atbalstu vietējais uzņēmējs ilgstoši nespēs noturēties. Tas, kas šobrīd ir cerīgi – finanšu ministrs paziņoja, ka tiks palielināts atbalsta apjoms apgrozāmo līdzekļu nodrošinājumam, kas ir arī svarīgi daļējā vai pilnīgā dīkstāvē esošajiem uzņēmējiem komunālo maksājumu segšanai – pat ja tirdzniecības vieta ir slēgta un nav nekādu citu ikdienas izdevumu, tam saglabājas maksājumi par telpām, elektrību, siltumu un citi pastāvīgie rēķini. Šāds atbalsts būtiski mazinātu maksātnespējas un bankrota riskus.

Jau šobrīd var redzēt, ka lielās ārvalstu tirdzniecības ķēdes ar mazformāta veikaliem būtībā sāk spiesties iekšā mazo vietējo ''piparbodīšu'' segmentā. Cik liels ir risks, ka beigās mēs tiešām nezaudējam nacionālo biznesu vispār un pēc gada secināsim, ka tirdzniecības jomā pilnībā dominē globālais kapitāls?

Patiesībā mēs jūtam dažādu attieksmi no dažādām ministrijām. Piemēram, Zemkopības ministrija ļoti aktīvi cenšas atbalstīt tieši vietējos uzņēmējus, sekmējot dažādu tirdzniecības formu pastāvēšanu nozarē, kas tādējādi veicina arī mazo vietējo ražotāju attīstību. Taču, ja paskatāmies uz EM, viņi lielākoties komunicē ar starptautiskajiem uzņēmējiem un globālajiem investoriem, kuri pārsvarā pārvalda tieši lielos tirdzniecības centrus un mazumtirdzniecības tīklus. Diemžēl jāatzīst, ka šo globālo uzņēmēju atbalstīšanai ministrija ir gatava īstenot dažādas aktivitātes, kā dēļ nereti tiek radīti dažādi, tostarp arī dārgi, risinājumi, kas ļauj turpināt darboties nozarei, bet daļai nozares – pārsvarā vietējam biznesam – tie ir ļoti dārgi un nereti nevajadzīgi, taču normatīvu prasības ir vienādas pilnīgi visiem nozares dalībniekiem. Piemēram, kāda jēga ir vietējam vidējam tirgotājam ieviest pircēju uzskaites tehnoloģiju, ja skaidrs, ka reāli šie skaitītāji būs nepieciešami maksimālais pusgadu, tajā pašā laikā jautājums – kādēļ valsts neuzticas paša tirgotāja izveidotajai daudzkārt lētākajai pircēju plūsmas kontroles sistēmai – ar tiem pašiem iepirkumu ratiem vai groziem?

Taču tikpat ļoti mūs uztrauc arī tirdzniecības un pakalpojumu jomas iedzīšana pagrīdē. Proti, mēs visi redzam, ka pēdējā laikā masveidā dažādās vietnēs parādās privāti sludinājumi, kur cilvēkiem pēkšņi mājās ir uzradušies lieki 20 un vairāk pāri apavu, kurus nu tagad persona izpārdod, jo tie kļuvuši lieki. Un, protams, arī daļa pakalpojumu nozares uzņēmēju tīri izdzīvošanas dēļ ir spiesti slepus sniegt, piemēram, skaistumkopšanas pakalpojumus, lai gan šīm jomām varētu ļaut legāli darboties, protams, strikti ievērojot visus drošības pasākumus un tos attiecīgi kontrolējot.

Valdībai jāsaprot – ne uzņēmēji, ne sabiedrība neiebilst pret ierobežojumiem un labi apzinās to nepieciešamību vīrusa apkarošanā, taču iebildumi ir pret to, ka lēmumu izstrādē un piemērošanā netiek ņemti vērā visu jomu ekspertu viedokļi. Proti – valdība pamatoti ieklausās infektologu viedoklī, bet, manuprāt, nepamatoti ignorē ekonomikas, sabiedrības vadības un citu nozaru ekspertu viedokļus. Un rezultātā ierobežojumi netiek piedāvāti ar loģiku, bet ar tekstu – ja mēs (uzņēmēji) nepiedāvāsim kādus risinājumus, tad mums neatļaus strādāt vispār. Un šāda policejiska attieksme arī rada savstarpēju spriedzi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē