Nupat izvērties plašs skandāls saistībā ar mantinieku cīņām par Olainfarm. Tiek piesaukts arī jūsu vārds.
Jūs ziniet, man liekas, ka tādas baumas tiek izplatītas pēc pasūtījuma. Pagājušajā gadā, kad bija vēl dzīvs Maligins, viņš man teica: es tevi apskaužu, tev tik lieliski klājas, es arī cenšos, bet man nesanāk tā, kā tev. Jā, 2004. gadā es viņam piedāvāju apvienoties, lai abiem būtu vieglāk – Olainfarm bija grūti, jo bija parādi, arī Grindeksam bija vien 10 miljonu apgrozījums –, viņš nobijās. Un man vairs nekad no tā brīža nebija iekšējas sajūtas, ka man būtu jātiecas iegūt Olainfarm. Nekad!
Arī tagad ne?
Saprotiet, man šodien ir liela rūpnīca Slovākijā. Kad es to nopirku, tur bija 46 strādnieki, šodien – 400. Man ir rūpnīca Tallinā. Un vēl arī liela daļa Grindeks akciju. Kāpēc gan man vēl vajadzētu to Olainfarm? Man drīzāk prieks, ka Grindeks no 10 miljonu apgrozījuma tika līdz 132 miljonu apgrozījumam pērn. Varat iedomāties šo izaugsmi?! Tas pats man bija savā laikā ar Liepājas metalurgu – neviens neticēja, ka Metalurgu var pacelt. Bet man bija žēl noskatīties, ka tas iet postā, – es esmu no Liepājas, mani senči te dzīvojuši no XVII gadsimta,
lai arī ko par mani nerunātu, es esmu Latvijas patriots. Amerikā man ir ļoti bagāti radinieki. Kad atjaunojās valsts, viņi aicināja mani pie sevis, es atteicos. Jo gribu dzīvot Latvijā, gribu, lai tai klājas aizvien labāk.
Un es esmu savā dzīvē izgājis visus ražošanas posmus, sākot no atslēdznieka mācekļa. Es beidzu septiņu klašu skolu un aizgāju strādāt. Mums bija ļoti grūta dzīve, tēvs bija miris, māte strādāja par pārdevēju. Bet es vienmēr gribēju mācīties, vienmēr gribēju sasniegt to lielāko. 18 gadu vecumā, kad jau mācījos tehnikumā, mani iecēla par meistaru. Varat iedomāties? Es biju nobijies par to, kā mani uztvers – 90 cilvēku bija kolektīvā, es vēl puika, bet turpat arī tādi, kas tuvu jau pensijas vecumam. Bet mani cienīja jau no paša sākuma, jo es aktīvi darbojos, ar visiem labi sapratos, plānu mēs pildījām. Pēc tehnikuma aizbraucu studēt uz toreizējo Ļeņingradu, pabeidzu institūtu, vēlāk aizstāvēju disertāciju. Tātad sāku kā māceklis, tad kļuvu par meistaru, ceha priekšnieku, biju skaitļošanas centra vadītājs. Bet man vienmēr ir patikušas ražotnes. Tāpēc arī es Metalurgu pacēlu no sabrukuma. Visi brīnījās. Man par to iedeva Triju Zvaigžņu ordeni. [..]
Kas attiecas uz Olainfarm, es daudzreiz esmu teicis: vai es esmu vainīgs, ka juristi, kas strādājuši pie manis, ir pieaicināti Olainfarm? Viņi tāpēc tur tika pieaicināti, ka viņiem jau ir kaut kāda pieredze pa šiem gadiem izveidojusies, strādājot ar Grindeks. Un Grindeksam iet labi, nekādu problēmu nav. Bet kāpēc neviens nedomā par to, ka Savickis ielika Olainfarm savus juristus? Piemēram, Velmeru, kurš sagrāva Liepājas metalurgu. Savickim ir ļoti izdevīgi arī mani tur iesaistīt iekšā, it kā es tur par ko cīnītos.
Kādas teritorijas dalāt ar Savicki?
Varbūt man nepareizas domas, bet pēc tā, ko man par kgbešņikiem pastāstīja mātes tante, es nekad mūžā ar kgbešņikiem nesadarbošos. Varbūt viņi ir labi cilvēki – es neko nesaku, viņi var būt labi cilvēki –, bet viņiem jau "iepotēts" tik daudz, ka viņi nevar nemūžam mainīties. Un kas notiek ar Olainfarm? Viņš jau domā, ka es esmu tas, kas tur ko iegūs, viņš nevar pārdzīvot, ka pats, būdams kgbešņiks, juzdamies profesionālis, zaudētu kaut kādam tur Lipmanam. Bet man nekas pret viņu personiski nav, saprotiet, viss tikai tāpēc, ka kgbešņikiem es principā neticu, jo tā esmu audzināts, un esmu pārliecināts, ka tas, kas viņos ieaudzināts, nekad mūžā nav maināms.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 19. septembra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Vecsčekists
zinātāja
jūras ērglis