Šobrīd likuma grozījumi, kas liegs adopciju uz ārzemēm un viesģimeņu programmu, ir nedaudz "uzlikti uz ledus", izlemts tomēr veidot darba grupu, konsultēties ar visām pusēm, nevis, kā bija iecerēts, virzīt ieslēptu budžeta paketē. Kāpēc, jūsuprāt, vispār šādi grozījumi tapa?
Ilze Grīnberga. Ministrijas virzīto grozījumu argumentācija (norāde uz pārkāpumiem procesā) ir noderīga sabiedrības viedokļa manipulēšanai, taču ne patiesa. Visas šīs ažiotāžas sakarā jāuzsver, ka pirmo informāciju par adoptējamo bērnu ārvalstnieku adoptētāju ģimene saņem no Labklājības ministrijas. Un nevis no bāriņtiesas. Un nevis no mums. Mēs adoptējamo bērnu neredzam līdz brīdim, kad ģimene ierodas Latvijā un mēs kopā ar ģimeni aizbraucam iepazīties ar bērnu.
Reira kungs ir ministrs kopš 2016. gada 11. februāra, jau divus gadus. Ne pirms tam, ne arī pēdējo divu gadu laikā kopš Reira kunga stāšanās amatā neesmu saņēmusi nevienu kritisku vārdu no ministrijas. Nav ierosināta neviena pārkāpuma lieta, neviens nav pieprasījis nekādu specifisku informāciju par šiem adopcijas procesiem, tāpat nav pieprasīta nekāda specifiska informācija par mūsu ārvalstu klientiem, kuriem mēs sniedzam juridisko palīdzību adopcijas lietās. Tāpēc man pašai personiski ir milzīgs pārsteigums no medijiem (nevis no ministrijas vai tiesībsargājošajām iestādēm) uzzināt, ka advokāti un juristi, kas sniedz palīdzību profesionālās kompetences ietvaros un vada adopcijas procesus atbilstoši likuma normām, bez pierādījumiem, pat bez aizdomām, bez pārkāpumu procedūrām vai izmeklēšanām tiek vainoti ļoti smagu kriminālnoziegumu izdarīšanā – būtībā "bērnu tirdzniecībā".
Kristīne Lemantoviča. Latvijā darbojas Civillikums, ir adopcijas kārtība, kas ļoti stingri regulē šo jautājumu. Tas, ka medijos ir izskanējusi ļoti nekorekta informācija, ka aģentūras "piedāvā bērnus", ir pilnīgi nepareizi. Labklājības ministrijas mājaslapā ir pieejama informācija par gandrīz visiem uz ārvalstīm adoptējamiem bērniem. Ja nekļūdos, ir ap 20 dažādiem sarakstiem, no kuriem katrā ir informācija par visiem bērniņiem, protams, bez vārda, bez fotogrāfijas (Lm.gov.lv tiešām atrodams detalizēts bērna apraksts līdz pat acu krāsai un veselības stāvoklim, ieskaitot diagnozes –red.).
Bet ir jāatceras, ka uz ārvalstīm kopš 2008. gada tiek adoptēti tikai bērni, kas ir deviņus gadus veci un vecāki, tikai bērni ar smagām veselības problēmām un lielas brāļu, māsu grupas. Tās ir trīs bērnu grupas, kuras nu jau gandrīz 10 gadu var adoptēt uz ārzemēm. Ārvalstnieks nevar izvēlēties adoptēt piecgadīgu meitenīti zilām acīm, gaišiem matiem, kas dejo baletu un spēlē vijoli! Tas nav iespējams.
Man šobrīd ir adopcijas process, kurā ģimenīte uz ārzemēm adoptē mazu meitenīti ar HIV un hepatītu C. Meitenīti, kas uzreiz no dzemdību nama nokļuva bērnunamā un ne brīdi nav bijusi savā ģimenē. Viņas diagnoze liecina par to, ka diez vai kāds Latvijā par viņu būtu gatavs rūpēties. Protams, vispirms viņa gaidīja uz Latvijas adoptētājiem! Ārvalstu adoptētājs nekad nekonkurē ar Latvijas adoptētāju. Starptautiskā adopcija attiecas tieši uz tiem bērniem, kuriem atrast ģimeni Latvijā nav iespējams.
I. G. Pēc Labklājības ministrijas apkopotās statistikas ārvalstu adoptētāji pārsvarā gaida rindā uz bērniem, kas ir vecumā no deviņiem līdz 18 gadiem, ir arī adoptētāji jaunāka vecuma bērniem, bet tie tad ir bērni ar īpašām vajadzībām. Tikmēr simtiem bez ģimenes palikušu pusaudžu pretī stāv nulle adoptētāju no Latvijas pat tad, ja šiem bērniem nav ievērojamu veselības problēmu. Un tā ir daudzu gadu tendence.
Visu interviju iespējams izlasīt laikraksta Diena trešdienas, 13. decembra, numurā.
Džūlija
Adoptētājs
Adoptētā