Pūce: Vienlīdz mīļas visas pašvaldības

Jūs šobrīd aktīvi virzāt pašvaldību reformu. Kādēļ uzskatāt, ka tai jābūt tieši tādai, kādu patlaban piedāvājat?

Sāksim ar objektīvo ainu visā šajā procesā, un tā ir no diviem skatpunktiem apskatāma. Mūsu pašreizējais administratīvais iedalījums tapa, 2008. gadā pieņemot Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kurā iedalījums tika iebūvēts ļoti dažāds. Mums ir pašvaldības (kuru skaits aizvien pieaug), kurās dzīvo mazāk nekā 4000 iedzīvotāju, un vienlaikus mums ir pašvaldības, kurās dzīvo vairāk nekā 10 tūkstoši iedzīvotāju. Visām šīm pašvaldībām ir vienādas funkcijas, taču tāpēc, ka pašvaldības ir ļoti dažādas, šīs funkcijas nekad nav bijušas precīzi definētas, noteiktas tik detalizēti, lai cilvēki varētu rēķināties ar to, ka viņi no pašvaldības garantēti varēs saņemt to vai citu pakalpojumu. Un tā arī ir – lielā daļā gadījumu iedzīvotāji šos pakalpojumus nesaņem. Tas arī ļāvis daļai pat turīgu pašvaldību izvairīties no nozīmīgu pakalpojumu sniegšanas. Es esmu diezgan pārsteigts, aplūkojot Pierīgas pašvaldību pakalpojumu klāstu sociālajā jomā – tas ir ievērojami vājāks nekā vairākumam pašvaldību Latvijā.

Kāpēc tā?

Jo nav nekādu objektīvu prasību un atsevišķas pašvaldības varbūt pat ir noskaņotas tā, lai trūcīgāki cilvēki vai cilvēki ar problēmām iet uz kādu citu pašvaldību dzīvot, nevis pie viņiem. Un otra problēma ir tā, ka mums ir milzīgas ienākumu atšķirības Latvijā. Ienākumu atšķirības ir vērojamas visās valstīs, bet Latvija ir starp tām ES valstīm, kurā tās ir vislielākās – starp visturīgāko reģionu Rīgu un vismazāk turīgo reģionu Latgali vidējā ienākuma atšķirība ir lielāka nekā trīs reizes. Mēs esam gadiem organizējuši reģionālās attīstības politiku, tiekušies šīs atšķirības mazināt, bet tas nav izdevies.

Un jūs plānojat šo problēmu risināt ar reformu?

Reforma pati par sevi ienākumu līmeni nemainīs. Pastāv objektīva tirgus nepilnība, kāpēc, piemēram, cilvēkam ir vieglāk uzbūvēt ražošanai paredzētu ēku Ķekavā, Rīgā vai Ādažos, nevis to darīt Ludzā, Talsos vai Dobelē. Un, lai pārvarētu šo tirgus nepilnību, gan valstij, gan pašvaldībām ir aktīvi jāiesaistās – šajā plānošanas periodā ES fondos jau ir programmas, ko mūsu ministrija realizē, kur pašvaldībām tiek piešķirts ES resurss un valsts līdzfinansējums publiskās infrastruktūras projektu īstenošanai, ja pretī ir privātā sektora investīcijas, būtībā pievilinot privātā sektora investīcijas uz savu teritoriju. Un šādas aktivitātes mums būs jāturpina vēl vairāk, lai pārvarētu reģionālo ienākumu plaisu. Taču šajā gadījumā valstij pretī ir nepieciešami spēcīgāki partneri – pašvaldības –, lai investoru izvēli pagrieztu par labu reģioniem.

Bet privātais investors savu naudu jebkurā gadījumā ieguldīs tur, kur viņam būs potenciālais darbaspēks.

Vai, precīzāk, – kapitāla atdeve. Bet tas nozīmē: lai mēs panāktu ieguldījumus Ludzā, Alūksnē, Limbažos, mums ir daudz precīzāk jāzina investoru vajadzības un jāspēj šīm vajadzībām piemēroties. Un, lai to izdarītu, pašvaldībām ir jābūt ekonomiski nesalīdzināmi spēcīgākām, nekā tās ir šobrīd. Protams, tas ir iedzīvotāju skaits, kas maksā nodokļus un no kā attiecīgi atkarīgs budžeta apjoms, tās ir spējas koncentrēt resursus, piemēram, saņemt aizņēmumus, lai īstenotu infrastruktūras izbūves projektus, kas nepieciešams privātajam sektoram. Un, jā, – primāri tas ir darbs ar jau konkrētajā teritorijā strādājošajiem uzņēmumiem, sekmējot, ka viņi gūst augstāku kapitāla atdevi, investē attīstībā un grib turpināt savu biznesu attīstīt konkrētajā vietā, dodot ilgtspējīgas darbavietas.

Un uzskatāt, ka šī reforma ļaus īstenot jūsu nupat uzskaitītos mērķus un ka jauno pašvaldību speciālisti to gribēs un spēs realizēt labāk?

Pašvaldību reforma ir pārvaldības reforma, mēs radām priekšnoteikumus, lai kaut kas notiktu. Protams, ir daudz faktoru, kas ietekmēs sasniegto rezultātu. Arī vietējo vēlētāju aktivitāte, politiskā dzīve, spēja vienoties par vietējiem līderiem, kas šādu atbildību uzņemsies un realizēs. Latvijā mēs ļoti labi varam redzēt – ir vietas, kas situācijā, kad ir pieejami publiski resursi, pirmkārt, tos iegulda strūklakā, un ir tādi, kas iegulda kādam vietējam ražojošam uzņēmumam svarīgā ceļa izbūvē. Tās abas ir leģitīmas izvēles, tikai abām divām ir sekas. Vienā gadījumā jūs veidojat patīkamu vidi, kurā uzturēties, kas, protams, nav mazsvarīgi. 

Taču reģionālajā attīstībā – es esmu dzelžaini pārliecināts – vienīgā reālā atslēga ir darbavietas ar lielākām algām. 

Ja mēs to nepanāksim, tad tā strūklaka tur strādās, bet neviens pie tās strūklakas neies klāt, jo turpināsies tas, ko novērojam reģionos, – cilvēki brauc prom. Taču ir pašvaldības, kas ir izdarījušas mērķtiecīgu izvēli – investēt projektos, kas sekmē darbavietu veidošanu –, līdz ar to tur ir lielākas algas. Daudziem zināms piemērs ir Smiltene, kas atrodas 200 kilometru no Rīgas, no attīstības viedokļa raugoties, nebūt ne ideālā vietā, kas padomju laikā nebija ne administratīvais, ne rūpnieciskais centrs. Taču pēdējos 20 gados Smiltene kļuvusi par nopietnu ražošanas centru, tāpēc ka visus šos gadus pašvaldība reizēs, kad bija jāizvēlas starp strūklaku un pievadceļu vai elektroenerģijas pieslēguma izbūvi, vienmēr izvēlējusies to, kas ir vērtīgs darba devējiem. Un tagad tur ir divi lieli un vairāki mazāki rūpniecības uzņēmumi, un vidējā darba samaksā Smiltenē ir lielāka nekā Cēsīs, kas ir 100 kilometru tuvāk Rīgai, kuras faktors ir ļoti būtisks algu noteikšanā.