Fragments no intervijas:
Otrdien notiek pirmais Latvijas Audžuģimeņu forums. Kas ir būtiskākais, ko gribat tajā izrunāt?
Latvijā audžuģimeņu statuss pastāv jau divpadsmito gadu. Ir ļoti dažādi cilvēki, dažādu profesiju pārstāvji, kas uzņemas audzināt bez vecāku gādības palikušos bērnus. Šobrīd bērnu skaits audžuģimenēs pamazām sāk pārsniegt to bērnu skaitu, kuri ir iestādēs. Bet tas arī aktualizē jautājumu par finansējumu – gan par to, ko līdz šim tērējušas iestādes, lai bērns tur justos labi, gan audžuģimenēm viņu pienākumu pildīšanai nepieciešamo. Īpaši, ja runa par bērniem ar smagām traumām, veselības problēmām, jo, arī atrodoties audžuģimenē, viņiem nepieciešami rehabilitācijas pakalpojumi. Proti, svarīgi, lai būtu maksimāli kvalitatīvs tas laiks, ko bērns pavada audžuģimenē, līdz viņš var atgriezties pie vecākiem, nonāk radu aizbildnībā vai tiek adoptēts.
Bērniem institūcijās pieejams gan psihologs, gan logopēds, dažādi pieaicinātie sociālie darbinieki, citi speciālisti, taču, ja bērniņš dzīvo ģimenē, viņam šie pakalpojumi nav pieejami.
Līdz ar to audžuvecāki ir tādi kā situācijas ķīlnieki – viņiem pašiem ar visu jātiek galā.
Protams, ir izņēmumi Latvijā, kā Rīgas gadījumā, kur pašvaldība nodrošina atbalsta pasākumus un bērniem tiešām ir iespēja saņemt psihoterapijas, smilšu terapijas un tamlīdzīgu profesionālu atbalstu, tāpat sociālie darbinieki iet uz skolām, sniedz palīdzību konfliktu situācijās. Arī tad, kad ir tikšanās ar īstajiem vecākiem, ir ļoti svarīgi, lai klāt ir speciālists. Rīgā tas tiek nodrošināts. Bet, ja runājam par attālākiem novadiem vai arī vietām, kur audžuģimeņu ir ļoti maz, tur daudzviet šie pakalpojumi nav pieejami.
2016. gadā tika veikts pirmais pētījums par situāciju šajā jomā, un tur arī atklājās problēma, ka mums ir ļoti spēcīga uzraugošā un kontrolējošā sistēma – gan no bāriņtiesas, sociālajiem dienestiem, gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas. Nav runa par to, ka to nevajag, pārbaudes arī nepieciešamas, bet problēma, ka tām paralēli nav neviena atbalsta pakalpojuma. Tā vietā, lai audžuģimenēm sniegtu atbalstu, tās tiek vien nemitīgi kontrolētas un saņem nevis atzinību par darbu, ko dara, bet pārmetumus par to, ko nav izdarījušas.
Protams, starp audžuvecākiem ir psihologi, sociālie darbinieki, pedagogi, citu atbilstošu profesiju pārstāvji, kuriem ir zināšanas, kā pareizi strādāt ar audžubērniem, bet skaidrs, ka ne visos gadījumos tā ir, ļoti daudziem ir vajadzīga šī profesionāļu palīdzība.
Ir jūtama valsts ieinteresētība šīs problēmas risināt?
Labklājības ministrija ir izstrādājusi atbalsta koncepciju, tiek arī atvēlēts speciāls finansējums audžuģimeņu atbalstam, tas ietver sociālās iemaksas audžuvecākiem, kuri nestrādā algotu darbu, tiek palielināts finansējums atbalsta pakalpojumiem u. tml. Tas ir labi, taču problēmas saistītas ne ar naudas trūkumu vien. Jau pieminēju, ka nepieciešami konkrēti atbalsta mehānismi.
Situācija tāda, ka ar katru gadu audžuģimeņu skaits pamazām samazinās. Tas ir rādītājs, ka esošā sistēma nedarbojas. Tas atbalsts, kas bijis līdz šim, nav efektīvs, tātad jāmaina.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 31. oktobra, numurā!