Boikota brīvība

prieks, protams, liels, bet pēkšņi to auksto šampanieti ļoti sakāroju. Un kas tevi mīļā, atkal izdzinis ar mani pamutēties?

Ar tādu gaumi, veci, maksimums ko es Tev piedāvātu - lasīt man Zaķīša pirtiņu. Vēlā augusta naktī, pilnmēnesī. Es veldzētos baseinā vai vannā, kā nu man tobrīd patiktos, tu deklamētu - ar izteiksmi visu iestudējis. Kad es pamātu ar roku - tu no ledus spainīša man pasniegtu glāzi šampanieša, vai baltvīnu, neesmu vēl izlēmusi,ko es gribētu. Un kad būtu tas psirdic spridic špudūks - tev būtu jālec pie manis - vai nu vannā, vai baseinā. Bet veikli un smuki, ne jau kaut kā ar aizdusaini aizķeroties vai kā. Vajadzētu tā,lai skaisti burbuļi paceļās no ūdens, nevis kādas rupjas šļakas. Ja mums izdotos, precīzāk - ja tev izdotos - varbūt vēl kādu vakaru uzaicinātu ar kādu skaistu lasījumu. Ja neizdotos - tad gan - pliķi dabūtu un ar kaunu no sava dārza tevi padzītu. Tā kā ar tevi - tā stingri veci, bez atlaidēm.

Bet vai to nevarētu kaut kā tā mierīgāk, vai vismaz draiskāk un jautrāk? Vai mēs nebūtu to pelnījuši, ja ne sen, tad vismz nesen?

Šķiet ameba visu laiku domā par tavām gudrībām , jokalemene. Kā cilvēkus apdullinot, tu te sludinies, jokalemene. Nu nezinu , nezinu - var jau arī maigāk un žēlīgāk.

Skaisle, kopš kura laika tev vairs neiet pie sirds joki ar sexa piegaršu? Tā jau bija tava pašas ideja par tiem plikumiem ugunsjoslā.....es tikai to papildināju pēc principa kas būtu ja būtu... Bet par to trejdeksni gan neķengājies....jo tev visai maza sajēga par latviskajām kultūras vērtībām... Stundām vari spriedelēt par multikulturālām problēmām, bet latvisko neesi izkopusi ne melns aiz naga.....

nu ko Tu -Senais, vecim veča dullums, ar to jārēķinās, tāda dzīve.

Ko tu brēkdama tagad man ķeries brunčos ? Ko tu no manis gribi? Krustā sist? Es vainīga,ka Latvija tāds pats jērs - stāv un blēj bailēs no miesnieka - Krievijas agresijas ? Ka par valsts izzagšanu jau runāja un rakstīja pirms desmit gadiem - paņi krištopaņi un visi tamlīdzīgie Ēģiptes gudrie. Gribi mani pliku uz ugunsjoslu sūtīt? Skrien pa gaisu maziņā - un man liec mieru, kā es tev lieku mieru! Paņemt trejdeskni un ej pie Brīvības pieminekļa parotāties,kamēr tas ir iespējams.

ar krupju rīšanu tu neesi apriebies tikai pats sev

Labrītiņ, aizmirsu atgādināt,ka esmu ļoti jauna, skaista un bagāta. Pats par sevi saprotams - ļoti ļoti ļoti seksīga, iekārojama. Šorīt kāds censonis manā paskastītē bija iemetis Kupidona preču katalogu, pāradresēju to savai augšstāva kaimiņienei, nu tai, kura mani appludināja un kopš tā brīža ignorē manas eksistences faktu. Un vēl kā ir- braukšu uz komentāru rakstīšanas kursiem. Tie parasti ir ar labu kultūtras programmu, izklaidēm, seksīgiem puišiem treneriem - vispār - laime pirtiņā. Ko lai vēl tādu pasaku - pat vārdu aptrūkstas. Reti gan man tā gadās, bet ja gadās - tad tikai uz brīdi. Tā kā gaidi manu seksīgo atgriešanos.

ak tad pret kreivvalodīgiem abi kopā un kā saka - iekšēji sakārtoti. Eh, neder, tāds nobeigums man neder, es to atcēļu - lūdzu citu.

Jā, Aleksandrs Lielais ir viens no maniem varoņiem. Un te ir tā - viena lieta ir zināt visus tos vēsturiskos faktus par viņu, otra lieta - izjust viņu, to vēstījumu,ko viņš mums atstājis. Un es tā mēdzu kādreiz par viņu domāt - kas viņš patiesībā bija. Ir tāds holandiešu mākslinieks - es viņa videomākslu par Alkesandur Lielo redzēju un mani tas atkal tā - iespaidoja, kā visas lekcijas, grāmatas vai filmas par viņu - kopā ņemot. Guido van der Werve -existenzialistischen Wettbewerb mit sich selbst

VISS NORMĀLI, ļoti niansēts vērojums. Jūdaists nekad nesaskatītu gnosticismā draudus ortodoksijai, lai arī jebkuru sarunu par Jēzu uztvertu sakāpināti, galu galā, viņš šeit nešķiestu dārgo dzīves laiku. Jā, franču slāvisti ir īpaša šķira. Tāpat mūsu sarunas kontekstā runājot par kino, manuprāt, rietumu kinematogrāfistu nespēja īsti tikt galā ar krievu klasiku ir leģendāra. Ir gan viens izņēmums- lieliskais Ralfs Fainss ir labākais Jevgēņijs Oņegins, kādu esmu redzējis. Satriecošs aristokrātiskas garlaicības un bezjēdzības sajukuma tēlojums. Un, protams, ka latvieši ir unikāla tauta, kura spējusi sintezēt un apvienot sevī slāvisko un ģermānisko. Otras tādas tautas nav.Tas ir vēl līdz galam neapzināts potenciāls kultūrā, biznesā, savstarpējās attiecībās. Baidos, ka arī Krimas absurds, valdošā histērija vēl vairāk attālina no šī potenciāla izmantošanas.

Zahar, un tomēr... kā tur ir ar to tekstu studēšanu Francijā? Ko Jūs par to zināt? Vai arī tā nav informatīva kastīte?

jā, interesanti lasīt gan viss normāli, gan zaharu. Jo ja jums būtu pilnīgi vienādi uzskati, interesanti nebūtu. Man franču valoda gan patīk, gan ir naids pret to. Jo es nevaru iegaumēt visu,ko vajag un nespēju to apgūt,kā vēlētos. Bet - ko esmu ievērojusi esot Eiropas lielpilsētu mākslas muzejos - tur visvairāk ir tieši franču ģimenes. Un tieši tādas ainas - ģimene sēž puslokā ap gleznu un ome vidū un lasa visiem priekšā no grāmatas par gleznu un visi ļoti uzmanīgi klausās. Tas būtu mans ideāls vecumdienām. Ja mani mazbērniņi tā klausītos - un spētu tādā veidā noturēt viņu uzmanību - tas būtu mana laime pirtiņā. No otras puses, piemēram, kad studēju Vācijā, aizbraucām uz Luksmeburgu un visi runājām vāciski un kaut kādi sasodīti francūži mūs sāka saukāt par nacistiem. Man tā gribējās lamāties uz viņiem, jutos tik aizvainota, bet nedrīkstēju - grupā bija smuki puiši un visu to laiku cītīgi iztaisījos par labāku kāda esmu. Bet no tās reizes esmu sapratusi, ka franči mēdz būt arī sasodīti augstprātīgi un iedomīgi. Par Rozes vārdu. Interesanti - es to grāmatu lasot nedomāju un neaizdomājos par konfliktu starp dominikāņiem un franciskāņiem, bet par baznīcas pretošanos Renesansei - Apagaismībai. Pie tam - fanātisku pretošanos. ai, nu labi - tie nu gan ir baigākie sīkumi, bet nu jā. Tā kā lūdzu turpiniet tādā garā - maigi un uzmanīgi pakasoties. Jā un Dostojevksis man joporjām nav īsti iepaticies, kaut kad būs jātaisa jauns piegājiens. bet Tolstijam man nav pietikusi pacietība. Lasīju,ka Tolstoja darbi tagad ir pieejami elektriskām grāmatām lejuplādei par brīvu. To vajadzētu izmantot. Bet nu labi - Čehovs , jā. Lūk. Labi, novēlu jums abiem kašķīgu dieniņu komentāros, bet patīkami kašķīgu lūdzu:)

: ) un kur tad Tu, zahar, ieteiktu apgūt tekstus? Pasaki, kā Tev šķiet. Man gan Francija tam šķiet augstākā mērā piemērota zeme, kura tikai 20. gs. vien "izdevusi" neskaitāmas teorijas, strukturālismu, poststrukturālismu utt., bez kurām literatūru vairs neskata, nekur citur REiropā - pat, ja tās jau kļuvušas par vēsturi, tomēr tādu, kas nu jau jāzina mūžam. Kaut vai par bulgāru disidenti Jūliju Kristevu, kura izgājusi visādām savas dzīves fāzēm, nesusi agrīnā struktūrālisma karogu līdzās savam laulātajam draugam Solleram, piedalījusies 60. gadu studentu nemieros Parīzē, pati radījusi intertekstualitātes teoriju (nu jau literatūrzinātnes klasika) un pēc tam pievērsusies Lakāna psihoanalīzei, lai visbeidzot mūža galā pievērstos katolicismam, kļūtu par praktizējošu katoli un rakstītu grāmatas par vienu no lielākajām Rietumu mistiķēm svēto Avilas Terēzi - par šo Jūliju Kristevu studenti raksta maģistra darbus arī Latvijā. Francijas klusās kafejnīcas universitāšu un intelektuālo centrus tuvumā nemaz tik klusas nav, kā šķiet tūristiem, kuri pastaigājas kaut kur pa Sanmišela bulvāri, bet labais vīns tikai veicina apgriezienus - gan intelektuālos, gan visus pārējos. Turklāt Francija pati par sevi ir kultūrslaņu enciklopēdija un uzturēšanās tur palīdz asināt redzi, saskatot uzreiz vairākus senākus slāņus cauri tam, kas redzams mūsdienās - skatīt dziļāk, nekā tikai virsslānis. Nevienu brīdi neteicu, ka man Kazantzakis ir kaut kā jauna atklājējs. Man viņš interesē tāpēc, ka prot rakstīt talantīgi. Dens Brauns arī risina visādas "kreisas" pieejas Jēzus personai, bet es tikai ar lielām mokām, spļaujot zili melnu, piespiedu sevi izlasīt "Da Vinči kodu", lai zinātu, kas tas ir. Tik sliktas grāmatas lasīt es nespēju ne jau tajās pausto ideju "ķecerīguma" dēļ, bet tāpēc, ka man šausmīgi nepatīk lasīt sliktas grāmatas. Un, neskatoties uz visu savu it kā rietumnieciskumu, pilnīgi dievinu Dostojevski Čehovu, bet man galīgi nepatīk Ļevs Tolstojs, lai gan tur ir citādāk - raksta jau labi un talantīgi Tolstojs, tie nav iebildumi no sērijas "slikta grāmata". Bet man iet kaut kā garām. Lai gan tur arī ir tās garīguma tēmas, īpaši jau vēlīnajā daiļrades posmā, bet nekā... Pret "Rozes vārdu" tam katolim bija iebildumi ne tik daudz tajā, kā traktēts Horhe vai tajā, kā mūki izklaidējās ar nabadzīgajām zemnieku meičām, bet vairāk par viduslaiku dominikāņu un franciskāņu intelektuālo tradīciju sadursmi, par to, kā traktēts okhamisms utt. Tur drusku dziļāk jārok, bet man tieši tas liekas šedevrāls šajā Eko darbā, ka viņš pratis uzbūvēt krimiķi, kurā notikumu klusībā bīda viduslaiku lielāko un nozīmīgāko intelektuālo strāvojumu sadursmes. Tik ģeniāli vienkārši kā ideja, bet tik grūti taču to tā visu izsvērt un uzrakstīt. Jā, es mēdzu drusku aizsvilties, ja man iebilst, vēl jo vairāk iebildumus formulējot kā atspēkojumus tam, ko es neesmu teicis. Zahar, tas par to pareizticību bija pieņēmums, jo Tu sāki iebilst pret Kazantzaki vispār, izsakot to, kas Tev viņā nepieņemams un mēģinot arvērt arī manas (vai Skaisles) acis uz šiem it kā draudiem, kādus Tu tur saskati. Nu, nezinu, var jau arī tā. Bet es esmu liels cilvēks un neļaušu, ka grāmata mani nogalina :)) Un vēlreiz - te neviens nav teicis, ka Kazantzakis būtu kaut kāds jaunatklājējs.

VISS NORMĀLI, kastītē pirmais centāties ielikt mani pats. Norādījāt uz mana viedokļu „pareizticību”, lai arī joprojām man nav ne jausmas, ko jūs īsti ar to domājāt Skorsezes filmas sakarā. Uzspiest savu vienīgo viedokli? Viedokļa bezkaislīgums- tāds, kādu Jūs to vēlaties, manuprāt, nepastāv. Jūsu diskusijas maniere tam, starp citu, arī ir piemērs. Pat brīvdomīgie ateisti Davkins vai Hičkins to dara īpaši kareivīgi. Otrkārt, Kazanzakis romānā risina savas attiecības ar savu pareizticības pieredzi, tieši Kristus personas kontekstā. Agrīno kristīgās teoloģijas tekstu zināšanas ir vajadzīgas, lai neputrotos jēdzienos, kā arī nedomātu, ka izlasot Kazanzaki ir izgudrots jauns divritenis.Mēs šeit visu laiku diskutējam par romāna vēstījumu, nevis literāro stilu. To taču esat pamanījis? Filoz. teksti vispār ir domāti tam, lai nevis intelektuāli dižotos, bet skaidrākai jēdzienu noskaidrošanai. Tas atvieglo sarunu. Daiļliteratūru mēs vienkārši baudam. Jauki, ka esat studējis Francijā. Francija gan vairāk vilina ar klusām kafejnīcām, brīvības sajūtu un labu vīnu, nevis tekstu apgūšanu. Arī Umberto Eko man ļoti patīk. Man nav obligāti jāpiekrīt aklas ticības simbola –bibliotekāra Horhes portretējumam, lai šo grāmatu pārlasītu vairākas reizes.

Labrīt., zahar! Nē, atpestīt sevi es lūdzu citam Kungam, tiešām ne Tev. Tātad viss skaidrs, Baznīca uzskata, ka satura dēļ tai tomēr ir kaut kāds monopols uz daiļliteratūru, kurā kaut kādā mērā "cilātas" tās pārziņā esošās tēmas. Labi. Baznīcai uz to ir tiesības, tieši tāpat, kā cilvēkiem, kuri sevi ar Baznīcu nesaista, ir tiesības nelikties par to ne zinis. Man nav nekas pretī - lai Baznīcas cenšas pasargāt savas avis no kaitīgā Kazantzaka vai visa new age, kopā ņemta, tomēr tai būtu jāciena ārpus Baznīcas esošo cilvēku brīvā izvēle, ko un kā lasīt. Nezinu, kas Jums liek domāt, ka Jums ir nesalīdzināmi pārāks ieskats ideju vēsturē (no Baznīcas viedokļa noteikti, bet es uz tādu nepretendēju, un, ja man tāds interesētu (varbūt kādreiz interesēs), tad es to ietu apgūt daudz nopietnākās iestādēs un daudz nopietnāk, nevis interneta komentāru sadaļā), bet vispār? Tu esi tik augstās domās par sevi. Redzi, man, atšķirībā no Tevis ir Rietumos un franču valodā iegūta izglītība, un es zinu, kā tur Kazantzaki apskata laicīgās universitātēs. Visādā ziņā - ne kā domātāju, vēl jo mazāk kā jebkāda garīguma, kur nu vēl New Age pārstāvi. Tur ir runa par viņa īpatnējo naratīvu jeb patiešām izcilo prasmi stāstīt stāstus. Viņš vienkārši ir pieskaitīts 20. gs. literatūras klasiķiem. Es pieņemu, ka manas franču universitātes profesori ne mazums izbrīnītos, dzirdot Tavus iebildumus. Lai nu kā - Tev uz tiem ir tiesības ne lielākas un ne mazākas, kā tiem, kuri universitātēs apgūst šo autoru kā vienu no 20. gs. literatūras klasiķiem. Tāpēc vienkārši vajadzētu piebremzēt kategoriskumu attiecībā uz citiem. Skaisle kā acīmredzami vāciski lasoša persona par agrīnās kristietības tekstiem var izvēlēties arī ārkārtīgi lietišķos un sachverhaltige vāciski sarakstītos darbus, kā arī precīzos tulkojumus. P.S. Mani, piemēram, pirms gadiem tāpat arī ļoti pārsteidza viena dedzīga katoļa vēl dedzīgākie iebildumi pret Umberto Eko "Rozes vārdu", jo tur arī valdīja uzskats, ka viņš esot uzurpējis un kaut kā nepareizi skatījis Baznīcas tradīciju. Jā, laikam jau viss atkarīgs, no kuras puses uz to skatās. Tomēr pats romāns ir tik talantīgi uzrakstīts, ka tāpēc jau neliegšu sev to prieku to lasīt.

Paldies! Izcila Larsa grāmata, ko tiešām rekomendēju, ir triloģija "The O Maniscript" (tas "O" tur ir ar punktu vidū) - dzīvs stāsts par viņa paša piedzīvoto atbildes meklējot. Visu labu!

Īsti nesaprotu, no kā man būtu jūs jāatpestī? Kazanzaka romāns nav Jaunsudrabiņa Vēja ziedi. Lai labāk saprastu viņa vēstījumu ir jābūt kaut kādām konteksta zināšanām ideju vēsturē, tāpat kā lasot Danti, Dostojevski, Ulisu, vēl vairāk, Kazanzakis, kurš pārskata tradicionālo kristoloģiju pretendē uz domātāja statusu, arī ņemot vērā apskatāmā jautājumā specifiku, neapšaubāmi, tā ir vērienīga pretenzija. Skaisle man lūdza ieskatu agrīnās kristietības tekstu rašanās vēsturē. Filologa Averinceva teksts tam lieti noderētu.

Kazanzakis jāskata kontekstā ar visu 20.gs redukcijas kustību, kuras ietvaros pilnīgi viss (arī Baznīcas dogmāti) tika pakļauts publiskai kritikai. To, par ko 19.gs nogalē diskutēja intelektuāļu lokā, to 20.gs nogalē atvieglotā formātā prezentēja izklaides industrija. Pats Kazanzakis vispār netiek uztverts kā reliģiskais filozofs, bet drīzāk iekļaujas new age garīgumā, kurā katrs var baudīt visa veida pieredzes, arī reliģiskās fantāzijas. Tāds garīguma lunaparks. Dīvaini ir pārmest Baznīcai savu uzskatu sargāšanu. Jāatceras, ka ikviens dogmāts ir veidojies kā pieredze, nevis atsvešināta filozofēšana. Tas īpaši attiecas uz Kristus personu. Pat ārēji tolerantais hinduisms, kurš pat savas tradīcijas ietvaros atļauj zaimot, tomēr patur vienu noteikumu- nedrīkst apstrīdēt ikdienas reliģisko praksi un sabiedrības iekārtu. Ja nav atļauts „uzlikt rāmi”, būs neiespējami nodot kultūrvides mantojumu nākamajām paaudzēm. JoKaLeMeNe, tādi rakstnieki un mistiķi, kuri saņem atklāsmes ir leģions. Tāpat aramiešu valodu un daudzus senos tekstus lasa oriģinālā gandrīz ikviens doktorants, kurš specializējas JD tekstos.

"Un velti, jo kanoniskajos evaņģelijos Jēzus Kristus cilvēcība ir parādīta tik trāpīga un dzīva, ka vēlākie pieminētie 'alternatīvas kristietības' 3-4.gs. pseidoMagdalēnas, Filipa, Toma teksti neko jaunu tā arī nespēja pievienot, tikai spekulācijas un minējumus." Tas ir ļoti diskutējams jautājums! Dāņu rakstniekam un mistiķim Lars Muhl ir grāmata "The Law of Light", pirmo reizi izdota 2010. gadā, nupat tiks izdoda (jau ir?) papildinātā versija. Larss ir apguvis aramiešu valodu un daudzus senos tekstus lasa oriģinālā. "The Law of Light" ir viņa pētījums par JD un apokrifu tekstiem. Gana unikāls un dziļš materiāls.

Sev neraksturīgi paskatījos, kā tad tur bijis ar to pārvērtēšanu. Tiesa, ka bija visai daudz nomināciju - gan Skorsēze kā režisors Oskaram, gan Marijas Magdalēnas lomas izpildītāja - Zelta Globusam, gan Pīters Gabriela Grammy balvai, tomēr patiešām tā ieguva kaut kādu (ne galveno balvu - Zelta vai pat tikai Sudraba Lauvu) Venēcijas festivālā un kaut kādu Amerikas kritiķu balvu "Top Ten Films".

es domāju,ka visticamāk,ka nevar salīdzināt akadēmiski dziļus un nopietnus pētījumus par kristietību ar radošu mēģinājumu to saprast ar savu dzīves un prāta pieredzi. Man tā Averinceva vārda un tad darba nosaukuma vien izlasīšana uzdzina tādu - kā lai saka - kā padošanās sajūtu vai. Bet filma un gan jau , ka tāpat grāmata - tā vienkāršākā vai vienkāršotā veidā tomēr spilgtāk pievērš uzmanību. Vismaz es nezinu kad un vai es sekošu zahara ieteikumam, bet filma jau uz mani ir iedarbojusies. Man šķiet, ka Tu zahar, vairāk zinātniski, es vairāk idejiski un mākslinieciski uztvērām šo filmu. Protams, ka ir jau seksīgāk, ja tā dziļi - zinātniski, bet - pasauli var izzināt un uztvert visādi.

Tur jau tā lieta, ka es to Kazantzaka daiļrades šķautni, kurā viņš revidē savas attiecības ar kristietību, uztveru ne tik daudz kā kritiku (lai gan tāda tur arī ir, bet vairāk tieši tā vērsta pret Baznīcu tās laicīgajās izpausmēs, kas it īpaši nolasāms šeit jau minētājā "Христа распинают вновь"), bet gan tieši kā skaudra, dumpīga intelekta centienus pievārēt šo eņģeli (mana apzināta alūzija uz V. Derības Jēkabu), bet tomēr pakļaušanās tam beigu beigās un arī atzīšanās mīlestībā. Arī "Kārdināšana" savā dziļākajā būtībā ir par to - visus iespējamos maldus izstaigājām par to, kas un kā būtu varējis būt, taču visbeidzot atgriezāmies pie tās pašas ortodoksijas - beigās taču Kristus vienalga mirst pie krusta tieši tā, kā mācījušas abas lielās senās kristīgās konfesijas un tām līdzi - ielākā daļa protestantu Baznīcu. Es, piemēram, visu to garo filmas laiku, sākot ar Jēzus nokāpšanas no krusta līdz brīdim, kad viņš finālā atkal uz tā izrādījās, neuztveru citādāk kā pusnemaņas murgas aiz tām fiziskajām un it īpaši jau garīgajām ciešanām, kādās viņš visu to laiku atradās. Lai atjēgtos īsi pirms nāves (visbiežāk tā ir, ka cilvēki īsi pirms nāves atgūst apziņas skaidrību) un mirtu ar pateicīgu smaidu, ka tas viss, kas it kā bija noticis pirms tam, nebija īstenība. Tā ka kopsavilkums un fināls, manuprāt, nebija ne ķecerīgs, ne gnostisks. P.S. ES vispār filmas vērtēju tikai pēc saviem iespaidiem un kritiķu slavas dziesmās vai ķengās neklausos. Pat nezināju, ka šī filma ir pārvērtēta, jo nezināju, kā tā ir vērtēta. Pareizticības un katolicisima akā spļaut man pat prātā nebija. Ar to bija domāts, ka Baznīcai ir sava retorika šādos gadījumos, ko es ne vienmēr saprotu. Es, piemēram, arī nesapratu, kas tik ļoti bija satraucis Vatikānu patiešām mākslinieciski un visādi citādi vajajā Dena Brauna "Da Vinči kodā" (gan grāmatā, gan filmā), lai to vajadzētu vajāt ar tiem visai skarbajiem izteikumiem. Es vienkārši nesaprotu, ar ko grāmata vai filma - labāka vai sliktāka - kaut kāda veidā var ietekmēt Baznīcas mācību. Baznīcas mācību tādas lietas taču neskar, kamēr arī Baznīcai nav monopoltiesības uz šo tematiku. Ja kādam labpatīk to kaut kā risināt mākslā, autortiesības taču Baznīcai neviens neprasa. Nu, vismaz Kazantzakis vai pat .D Brauns nenolaidās līdz līmenim skatīt Jēzu un apustuļus kā homoseksuālistu brālību, ko daudzi ir darījuši un dara un kas pat manī raisītu sašutumu un riebumu, jo ko tādu es nespētu ne skatīties, nedz arī apr to domāt.

Kazanzakis savā "kārdināšanas romānā" pārcilā visas vecās 2-4.gs kristoloģijas herēzes- gnosticismu, manihejismu utt. Un velti, jo kanoniskajos evaņģelijos Jēzus Kristus cilvēcība ir parādīta tik trāpīga un dzīva, ka vēlākie pieminētie 'alternatīvas kristietības' 3-4.gs. pseidoMagdalēnas, Filipa, Toma teksti neko jaunu tā arī nespēja pievienot, tikai spekulācijas un minējumus. Skoresēzes filma viduvēja, cik atceros, diezgan forsēta un patosaina. Pītera Geibriela skaņu celiņš gan starp labākajiem PG darbiem. Mūzika, kas atgādina par kristietības saknēm- tā pēc savas pasaules izjūtas, noskaņas patiesībā ir semītiska Austrumu rel.

nē, es domāju Kazantsaki dzeju lasīt orģinālvalodā. Eh, steidzos atkal:))

karš SĪrijā turpinās,aptuvenais upuru skaits ir 150 000

Ir ļoti interesanti redzēt, kā smalkās druskā sašķīst trauslās gudrības maskas, līdzko to īpašnieki sāk vicināt religijas karodziņu. Un tā notiek ar visiem, neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa un reitingu līmeņa. Mans ieteikums - pirms kaut ko argumentēt ar reliģisku jēdzienu palīdzību, izlasiet vismaz "Jauno Derību"

Bet es nē. Nebiju ne baznīcā, ne pie pieminekļa, ne Lestenē. Pat uz dievkalpojumu negribēju iet , iztēlojoties, ka tur būs pilns ar glūnošiem čekistu mazbērniem - kuri tad te ir nacisti, ko tad katrs te tagad demonstrēs. Sestdien ļoti vēlu nācām mājās. Bija pilnmēness ar ātri skrienošiem mākoņiem un ļoti spēcīgu vēju. Iededzām sveci, iemalkojām vīnu. Onkulis leģionārs būtu gribējis,lai es eju pie pimienkļa, bet neko darīt -tādā Latvijā šobrīd dzīvojam, ka tiesības uz viedokli un rīcību nav katram. Un tā ir ne tikai citu, bet arī paša katra vaina. Tā kaut kā veci. Jā un tā komentāru rakstīšanas brīnišķā lieta ir,ka uzraksti savu viedokli un tas stāv melns uz balta, un ne spēcīgāka, ne skaistāka balss to nespēj apgāzt. Tā izskan. Un kur tad nu buču un seksīgu dieniņu dāvāšana pa labi un kreisi. Cik tad ko tādu īstajā dzīvē atļaujamies.

Protams,ka es esmu štata komentētāja, man maksā cieto algu, bet ja esmu daudzus komentārus uzrakstījusi un vēl plusiņi ir salikti, man izmaksā diezgan ievērojamas prēmijas. Tad vēl nauda no kremļa, un kur tad nu visi tie pagodinājumi , Putina sūtītos Jaungada apsveikumus pagalbāšu bērniem un mazbērniem. Lai nu kāds, bet prezidents. Viņš jau gan nav vienīgais no selebritīs , bet vismaz šobrīd - populārākais. Vēl kā ir - lai skauģiem ir ko skaust, kā saka - lai visiem tiek, man patīk mans darbs, pat ļoti. Lūk, gribu aizbraukt no Latvijas valsts, bet pagaidām nekur nevaru tik labus darba nosacījumus atrast. Vēl kā ir - ārpusdarba laika - nemaksā tik daudz,kā tad ,kad ir vislielākais lasītāju pieplūdums, darba dienās -darba stundās. Tāpēc,ja rakstu svētdienās - tas jau man nāk no tīras sirds - kā dāvana. Lūk. Kā vēl ir. Nelasu , ko citi raksta, par to man nemaksā, bet dažreiz pats izlasās. Lūk, izlasīju ieteikumu noskatīties filmu Kristus Pēdējā Kārdināšana. Un man radās tik daudz jautājumu. Tagad domāšu un tad sarakstīšu tos un atbidles savā skaistumburtnīciņā un nākamgad Lieldienās - paskatīšos, kā ir domas mainījušās un vai ir mainījušās. Jā un vēl kā ir - man mājās ir milzīgi lieli skaisti izplaukuši bērzu zari, cīruļputenis, bērzu zari. Ā , atcerējos, man tiem jāpielej cukurūdens, citādi aizmirsīšu.

Tev arī gribas par štata komentētāju,bet neviena firma neņem? Šķiet es Tevi saprotu.

kāds te nespēj nokāpt no plates dziesmiņai par krupju rīšanu