Angļu valodā šādam krāpšanas veidam ir savdabīgs nosaukums – con trick jeb confidence trick. Proti, uzsvērts, ka krāpnieks izmanto citu cilvēku uzticēšanos. Latviskajā apzīmējumā "krāpnieks" šis aspekts mazliet pazaudēts (savukārt vācu Bauernfaengerei, burtiski tulkojot, nozīmē "zemnieku ķeršana" un drīzāk atbilst mūsu "ķeršanai uz muļķa").
Krāpniekam ir nepieciešama cilvēku uzticēšanās, jo citādi viņus nav iespējams apkrāpt. Šis ir iemesls, kāpēc Imanuels Kants melus kā vispārpieņemtu normu atzina par absurdu, piemēram, ja visi melotu, meli būtu bezjēdzīgi – ar tiem nevarētu nevienu apmānīt, jo neviens neuzticētos citu teiktajam. Protams, mēs zinām, ka cilvēki mēdz melot, un tas totāli nesagrauj uzticēšanos citiem. Uzticēšanās process ir diezgan sarežģīts. Droši vien mēs šķirojam dažādas jomas, situācijas un tēmas, izvērtējot, kurās uzticēties citiem ir drošāk un kurās jābūt uzmanīgiem, kurās ir būtiski noskaidrot, vai cilvēks melo, un kurās tas nav īpaši svarīgi.
Con artist jeb krāpnieks, kurš izmanto citu uzticēšanos, ir vairāk nekā melis. Šādā krāpšanā liela nozīme ir spējai iegūt uzticību – komplektā ar cilvēku pazīšanu, arī spēju uzminēt viņu vājības. Ir būtiska atšķirība starp sendienu krāpniekiem un interneta darboņiem. Pēdējiem nav jāsaprot konkrēts cilvēks. Vēstules saņem tūkstoši un miljoni. Tas, kurš neuzķeras, viņiem vienkārši nav interesants, jo darbs notiek ar tiem, kuri atbild. Saskaņā ar vienu no dzirdētajām versijām tieši tāpēc šajās vēstulēs ir drukas kļūdas, jo mērķauditorija ir tieši tie, kuri neko daudz par gramatiku nezina.
Tomēr būtu maldīgi domāt, ka šīs uzticēšanās izmantošanas tehnoloģijas ir domātas tikai muļķiem. Šie paņēmieni jau sen ir izplatījušies ārpus sfēras, kurā mums acīmredzami ir darīšana ar krāpšanu. Piemēram, pēdējo vēlēšanu laikā man atrakstīja "Indra Gulbe no Salaspils". Viņa rakstīja par māsu, kura balsošot par Šleseru. Pati "Indra" vēl nebija izlēmusi un jautāja, kur var apskatīt visu kandidātu video, tomēr piebilda, ka varot jau par Šleseru nobalsot, jo "gudrs un izdarīgs ministrs kādreiz bija". Savukārt pirms nedēļas man piezvanīja mobilo sakaru kompānijas darbiniece un, noskaidrojusi, kāds man ir telefons, teju vai iejūtīgi apjautājās, vai man nešķiet, ka mana telefona ekrāns ir par mazu, – varbūt viņai priekšā ir tabula, kas jāsaka katra modeļa gadījumā.
Šie mēģinājumi netieši ietekmēt, protams, ir panaivi, tomēr jebkurā gadījumā tā ir manipulācija, kas cenšas izmantot uzticēšanos. Un katram ir pogas, uz kurām spiest. Taču sabiedrība kopumā no šīs manipulācijas droši vien zaudē. Piemēram, vairs nevar uzticēties cilvēkam, kurš tevi uzrunā "dārgais draugs".