Ermitāža

Un pareizi dari, jo forši uzrakstītu var pārlasot sabojāt(tam ir korektori un redaktori). Protams, ir izņēmumi, piem. Tolstojs,kuram manuskripti ir kā mudžeklis, vienos un daudzos labojumos svītrojumos u.tml. kuros tikai pats orientējas.

ai - nemīlu lasīt, ko esmu rakstījusi, kaun apliek - t.i. - paliek Klausos Bebe Gilberto un sapņoju par jūru , kā izskrienu cauri ziņām - tā atkal - kā pa pieri - bet neko - kā saka - pakrītu un ceļos atkal un izslienos un uz priekšu :))

Un vai tā būtu skuķa pazīme, ka visu dienu pa gultu?

Мы скучали зимой, влюблялись весною, Играли в теннис мы жарким летом... Теперь летим под медной луною, И осень правит кабриолетом.

žēloties mums visiem labi sanāk, tas nu gan atkal reiz ir tiesa. Bet neko - jauna diena, jaunas cīņas. Lūk, par to "nabadzīgo" Bēthovena piemiņu Vīnē. Mani savulaik pārsteidza informācija, ka Zviedrijas valstij neesot naudas Ingmara Bergmana piemiņas vietu uzturēšanai. Tai pašā Vīnē, Šuberta dzīvoklī arī netiku. Tas ir atvērts vien 3- vai 4 reizes nedēļā, bet kad es tur biju - bija zīmīte - piedodiet, šodien slēgts. Un kā ir - tās ir piemiņas vietas pasaules - var arī teikt - starpglaktiku kultūras ģēnijiem - bet valstīm lūk nav naudas viņu piemiņas uzturēšanai. Toties gan zviedriem , gan austriešiem ir nauda musulmaņu manu uzturēšanai, kuriem miljons gadus būs pie kājas ( piedodiet par vulgaritāti) visi mūsu lielie un mazie ģēniji. Tas man šķiet drausmīgi. Tikpat drausmīgi kā tas ,kā savulaik mums - latviešiem uzspieda padomju tautu draudzību, un kuri pret to iebilda, tos uz Sibīriju prom ka nacistus, tā mums tagad uzspiež - slidaritāti ar melnajiem un pamatā jau tie ir musulmaņi. Un pieminiet manus vārdus - ka tos,kas pret to iebildīs, sāks tiesāt kā nacionālā naida kurinātājus. Staļina metodes ir mūžam dzīvas , skumji, bet fakst.

Nu re, tīri labi sanāk :-)

Uz galda man ir tādas grāmatas - Safranski -Goethe, Sintija Buržo Patiesās Gudrības Jēzus un šābrīža absolūta bauda un pat nebaidos vārda - ekstāze - Aļeksandr Čudakov «Ложится мгла на старые ступени»

Mana ermitāža atkal pavisam citāda. Tikko kā jūrā vējš - braucu uz savu mežezeru. Un katru reizi tur piedzīvoju kādu mazo esamības brīnumu. Aizvakar viss krasts virmoja saules zaķīšos, tad saules tiltiņam cauri izpeldēja vienīgā pīle ezerā un izskatījās , ka viņa velk sev līdzi saules zeltu .... Mājās atbraucot man patīk iedzert glāzi atdzesēta baltvīna, kurā - sirdsapziņas mieram vienmēr iemetu divu gabaliņus ledus. Aizvakar pagulēju viesistabas gultā - tāpat tumsā un klusumā. Dažreiz man patīk nogulties uz grīdas vai iesēsties logā. Vakardien peldēties tiku vēlāk, kad saule jau bija aiz kokiem, bet kā piebraucu pie krasta - tā pīlīte pēkšķēdama tiešā tēmējumā peldēja man klāt. Es nolēmu,ka tūlīt būs brīnums un mēs divas - pīles vientuļnieces satiksimies - es iebridu ūdenī - pastiepu pretī savu roku un teicu - skaistulīt es tevi saprotu, bet tai brīdī ,kad es nevis iepēkšējos , bet ierunājos - viņa apstājās un brīnums nenotika. Bet varbūt,ka tā arī labi. Braucu mājās un visādi domāju - kāpēc viņa ir palikusi viena - tāda maza, tieviņa - vai šopavasar dzimusī jaunule , vai mammīte, kurai bērniņi un papiņš prom un viņa nu viena .... Kaut kā ritenis tā ienesās istabā , ka stenderei atlēca liels skaidas gabals un man palika vēl skumjāk Uzliku Bēthovena Apasionāti , paņēmu savu glāzi un tumsā atlaidos un klausījos. Pirmais, kas mani pavilka uz bimbuli bija vakardienas zvans no man ļoti tuva cilvēka, kas bijis ceļojumā Irānā - gulējis naktī tuksnesī un pētot Piena ceļu - domājis par mani ... Tie ir tik dīvaini, visi tie stāsti par nesatikšanos , par esības nepanesību. Tad es domāju par šīsvasara mirkli Norvēģijas 1883 m virsotnē, kurā es tiku rokrokā ar mammu un kur man pēkšņi pavērās - jā - Brīnums - Renesanses laika marīnzilais, zaļie un brūnie un pelēkie toņi un pustoņi un zelts, protams, zelts - tādā aizgrābtībā lējām asaras abas ar mammu. Es to pieminēju un par to mirkli atkal un atkal pateicos Radītājam un manas dzīves kārtotājam Jēzum - jo ne par kādiem miljoniem es nekad neko tādu pati nebūtu spējusi uzdāvināt ne sev, ne mammai. Un tad es liku Apasionāti vēl un vēlreiz un tad es identificēju sevi ar senajām spartietēm - kā viņas jutās pēc romiešu uzbrukumiem un apziņas par dzīves kārtības un savu dievu bojāejas. Nekad nebūtu domājusi, ka man arī tas būs jāpieredz Tad es liku Apasionāti vēl un atkal un man bija jāraud par balto vientuļo vīrieti Bēthovenu, kā es meklēju viņa pēdas Vīnē un kā es biju pārsteigta par to - pieticību, ko viņa piemiņai veltījuši vīnieši un kā es sūtīju savas domas Debesīs - uz Piena ceļu un Sīriusu un visām Zvaigznēm, kur vien viņa gars varētu būt - Bēthoven - es tevi mīlu ... Un tad es piecēlos un līdu baltos palagos - jo tā ir mana bauda - ielīst baltā gultas veļā kā baltā siltā mākonī - vēlams kailai un vēlams laimīgai ....