Kulta pašportreti

Labrītiņ.Ik pa laikam mēdzu nodomāt,ka es jau nu gan būšu tā,kas novecos skaisti un cēli,nevis īgni un gražīgi un uzrautiem pleciem un noļukušām skumjām. Bet - viens ir domāt,otrs ir kā dzīvē sanāk ... Lūk,izlasīju interviju ar Adeli Exarchoupous,kurā viņa saka,ka Spīlbergs viņai spiedis roku un slavējis,ka viņas filma Zils ir vissiltākā krāsa esot skaistākais mīlasstāsts,ko viņš jebkad ir reedzējis. Nolēmām ar draugu nevis dzert ziemssvētku vīnu gultā, bet tomēr aiziet un noskatīties to filmu. Un es tiešām paliku neizpratnē,kur ir tā filmas ģenialitāte,kuri ir tas mīlasstāsts īpašais,noteikti jāskatāmāis. Šorīt vēlriez lasīju,ko rakstījis Naumanis. Un vienīgais,ko es varēju secināt,mīļā - tas ir vecums, kad vairs ne zāle zaļa, ne debess zila. Visādi citādi- es filmu vērtēju kā pedofīlu uzvaras, triumfa mirkli. Viens veiklonis atradis sievieti bērnu legālā vecumā un nu tik filmēt no visām pusēm, brīnums,ka vēl uzbudināta sarkana vagīna netika parādīta, tiešām brīnums. Jaunas bērnišķīgi svaigas miesas kailuma un kaisles triumfs. No garīguma, no mīlestības - piedodiet, iespējams man redze jau slikta, bet es neko tur nesaskatīju. Viena prasta drāšanās, ne sliktāka , ne labāka kā visos adult channel naktsporno kanālos. Ja reiz tiek runāts par rietumu kultūras norietu, tad manā vērtējumā šis viens kārtējais pierādījums tam. Lūk, bija Tomam Fordam filma- Single. Tur bija mīlestība, divu vīriešu mīlestība ar visu tās krāšņumu un traģiku, bet tur nebija nekā no pornogrāfikas bērnu drāšanās un tāpēc vairāk kā korektus komplimentus šī Forda filma nesaņēma. Un kāpēc to rakstu šeit ? Jo man tas sasaistās ar visu šo ziepju burbuļu realitāti - apaļi,apbrīnojami daudzkrāsaini, skaisti bubrulīši ar tukšumu un trauslumu - te ir, te vairs nav. Nezinu. Viens mierinājums man ir, lai arī kā, bet vismaz pa īstam ir dzīvots, nevis tikai fotogrāfijās vai skaistos vārdos.

bija laiks,kad ilgi sevi apbrīnoju spogulī un brīžiem likos sev skaistule, brīžiem domāju - kāpēc tāda nelaime,ka es tāda neglītene.Laimīgā kārtā tas nu ir pagājis. Lūk,tam pašam Guido van der Werve projektā nr 14 bija tādi kadri. Vispār laikam svarīgi, kur to skatās- vai mazā jūtjūbja lodziņā vai pa milzīgu ekrānu ļoti tuvu,kas rada gandrīz klātbūtnes efektu. Man palaimējās ar to klātbūtnes efektu. Un tur lūk bija tādi kadri - kad autors peld upē. Var redzēt,ka straume ir ļoti spēcīga,ūdens tāds brūnpelēks, mutuļojošs, bet tas vīrietis tajā melnajā peldētāju gumijā ieģērbies tik tauriņojās enerģiskiem vēzieniem uz priekšu. Jau kad bija tie tuvkadri,es skatījos un domāju, nu labi, skaisti jau ir, bet taču bīstami. Bet jo vairāk attālinājās kamera, kā vēlāk varēju izdomāt - no kāda helikoptera filmēja, jo tas skats kļuva arvien satraucošāks,jo tā upe arvien straujāka un plašāka un tas cilvēciņš arvien mazāks punktiņš. Un tā bija tik īpatnēja sajūta man - no vienas puses es domāju, nē- kaut kāds trakais,jo normāls cilvēks jau tā nerīkotos un ar sevi neriskētu, no otras puses - kā man arī gribējās. Kā es viņu apskaudu. Nu vēl es izdomāju,ka laikam tāpēc izdzīvoja,ka peldēja pa straumei, pret straumi man šķiet pavisam īsu laiku varētu, bet ne jau tā,ka pa tik milzīgas upes vidu un tādus gabalus. Lūk, ja kaut ko tādu es no sevis dabūtu gatavu - tad gan filmētu un fotogrāfētu un liktu internetā. Vēl man patīk tie projekti ar zvaigznēm , ar ziemeļblāzmām, zvaigžņu debesi,kad filmē no vietas, bet parāda paātrinājumā. Vispār tā filma Samsara ienāca prātā.

Anete, iepriekšējā bilde bija foršāka, jo biklums mirdzēja, bet tas jau gaumes jautājums, meitēn. Protams, arī akmens laikmetā gozējās narcisma piemeklētie, jo tāda nu reiz ir cilvēka(daudzu) daba. Jūs piemirsāt sarakstā pieminēt ateju sienu apzīmētājus, kur gan retāk ir portreti klasiskajā izptratnē, toties bieži vien kāds intīms ķermeņa fragments, ja tā var teikt, domājams, ka paša, ko redz, jo diez vai izmanto citu modeli :))