Mans Odiņš lepni uzrej nelieliem tumšiem putniņiem ar gaišiem plankumiem, kas trāpījušies viņa svarīgajā suņu ceļā. Nedaudz lielāki par zvirbuļiem un mazāki par baložiem – sen tādi nav redzēti, tātad laikam ir atlidojuši, iepazinuši tālas, vienmēr siltas zemes, un beidzot iestājies pavasaris. Kāpēc viņi nepaliek tur, kur vienmēr ir silts, pavisam un izvēlas no ziemas tomēr ik gadu laisties prom, lai pēc tam atkal atgrieztos? Izskatās, ka viņiem tieksme pēc dzimtenes ir stiprāka nekā cilvēkiem – tie man zināmie, kuri iedzīvojušies, piemēram, Meksikā, ik pavasari lidot atpakaļ īpaši nealkst, un es droši vien rīkotos tāpat. Taču tur puķes nesmaržo un nav pavasara, kad viss mostas. Tikai viena vienīga vasara, kas gan jau ar laiku apniktu, un sapņos sāktu rādīties, ka slēpoju, kaut realitātē to neesmu darījis jau sen.
Reizē ar dabu no ziemas miega mostas arī mūziķi. Aprīlis atnesis divus sen gaidītus ierakstus – Sniedzes Prauliņas Inkrustāciju un Mantas otro albumu Karaliene Anna. Kādai klausītāju daļai tie noteikti būs vieni no nozīmīgākajiem ierakstiem visu atlikušo gadu. Ne mazāk nozīmīgi kā pirmie pumpuri, no kuriem izplauks ziedi, un, ja bitītes čakli pastrādās, arī augļi būs, ko mums baudīt vasarā un rudenī. Ja vēl savārīsim vai sažāvēsim, badu nezināsim, arī pārlaižot ziemu nākamā pavasara gaidās, bet tik tālu vēl ir jānodzīvo. Tagad ir tikai aprīlis, un līdz ar tā beigām mēs Rīgā gaidām vēl vienu nu jau pasen neiztrūkstošu pavasara vēstnesi – Borisu Grebenščikovu. Vēlams gan 1. maijā nesajaukt adreses un neaizbraukt pēc ieraduma uz Kongresu namu, jo šoreiz B.G. vajag lielāku telpu – B.G. gatavojas mūsu galvaspilsētā atkārtot to, ko izdarīja pērn Cēsīs, – spēlēt savas dziesmas kopā ar simfonisko orķestri –, tāpēc šoreiz tā būs Arēna Rīga.
Boriss Grebenščikovs arī agrāk centies ievērot attiecīgā laikmeta tendences – mēģinājis paplašināt savu klausītāju loku, dziedot angliski Eurythmics Deiva Stjuarta producētajā 1989. gada albumā Radio Silence, saklausījies The Prodigy un 1998. gadā ierakstījis albumu kopā ar elektroniķu duetu Deadушки, kas gan nebija nekādi jaunie censoņi, bet gandrīz Grebenščikova laikabiedri – 80. gadu Ļeņingradas grupas Strannije igri dalībnieki. Roka grandu sadarbība ar simfoniskajiem orķestriem varbūt nav gluži laikmeta, bet sasniegtā vecuma tendence, vai varbūt tas ir pašlaik 63 gadus vecā B.G. cieņas žests, lai parādītu, ka viņš nespēj aizstāt pirms pusotra gada mirušo grupas Aquarium taustiņinstrumentālistu Borisu Rubekinu ne ar ko citu kā ar veselu orķestri. Atbildi zina tikai pavasaris. Ne jau tāpēc, ka gudrs, bet tāpēc, ka jebkura tā atbilde der.